Atzīstot to, ka problēma ar reiderismu visdažādākajās tā izpausmēs Latvijā ir nopietna, un operatīva tās risināšana, ņemot vērā problēmas komplekso raksturu, nav iespējama, jo kā jau norādīts 2015. gada 21. janvāra konferences ‘’Uzņēmumu neētiska un nelikumīga pārņemšana – juridiskie aspekti’’ kopsavilkumā, tad reiderisma izskaušanas sakarā ir iezīmējies sekojošs problēmu loks: 1) tiesnešu kvalifikācijas trūkums; 2) ilgi tiesvedības termiņi un mākslīga tiesvedības novilcināšana reiderisma gadījumos pieļaujot stratēģisko prasību īstenošanu ar tiesas starpniecību; 3) nepietiekama notāru institūcijas iesaiste; 4) apstāklis, ka Uzņēmumu reģistrs, saskaņā ar UR likumu, nepārbauda sapulču norišu faktiskos apstākļus, tādejādi pieļaujot, ka Uzņēmumu reģistrā tiek iesniegti un reģistrēti dokumenti par fiktīvās sapulcēs it kā pieņemtām valdes sastāva izmaiņām; 5) ļaunprātīga maksātnespēja.
Tāpēc gan komersantiem, gan biedrībām un nodibinājumiem, gan politiskajām partijām būtu jāizmanto esošais normatīvais regulējums, lai pasargātu sevi no reiderisma. Te jāvērš uzmanība uz LJA valdes priekšsēdētajā R.Bunkas minēto, ka šobrīd ‘’par izšķirošo apstākli ir kļuvis juridiskās situācijas reģistrācijas moments Uzņēmumu reģistrā’’, jo Uzņēmumu reģistrs nepārbauda lēmuma pieņemšanas faktiskos apstākļus, tātad no iesniedzēja tiek pieņemti visi dokumenti, ja tie atbilst likuma formālajām prasībām, un veiktas attiecīgas darbība, tai skaitā izmaiņas valdes sastāvā utml.
Šajā sakarā jānorāda, ka gan komersants, gan NVO savos statūtos var noteikt, kā noformējami sapulču, kurās tiek lemts par valdes sastāva izmaiņām un citiem jautājumiem, ko komersants vai NVO uzskata par īpaši svarīgiem, protokoli. Tas nozīmē, ka, izmantojot pašreizējo normatīvo regulējumu, statūtos var norādīt vai vienkārši atsaucoties uz Notariāta likuma 108.panta 13.punktu, noteikt, ka sapulces norisi, ir jāapliecina zvērinātam notāram Notariāta likumā (turpmāk NL) noteiktajā kārtībā.
Savukārt šī kārtība paredz to, ka: 1) zvērināti notāri apliecina (NL 108.panta 13.punkts) sapulču, darbību un notikumu norisi; 2) apliecinājumu zvērināts notārs taisa kā notariālo aktu (NL 108.1 pants) un aktā norādāmi notāra konstatējumi; 3)apliecinot sapulču, darbību un notikumu norisi, zvērināts notārs raksta protokolu. Protokolu sastāda kā notariālo aktu. 4) zvērināts notārs pārbauda to personu identitāti, kuras paraksta protokolu. Par pārējo protokolā minēto personu identitāti zvērināts notārs neatbild; 5) apliecinot sapulču norisi, zvērināts notārs protokolā norāda viņa klātbūtnē notikušo sapulču vietu, laiku un gaitu, nolēmumu saturu un citus notikumus, kuriem var būt tiesiska nozīme. Protokolu paraksta sapulces priekšsēdētājs un zvērināts notārs.6) zvērināts notārs var apliecināt darbību un notikumu norisi, ja tie var izraisīt tiesiskas sekas un ir norisinājušies zvērināta notāra un divu pieaicinātu liecinieku klātbūtnē. Protokolā norāda darbību un notikumu vietu, laiku un gaitu. Protokolu paraksta liecinieki un persona, kura aicinājusi zvērinātu notāru. (NL 139.1 – 139.4 pants)
Otra alternatīva ir izmantot zvērināta tiesu izpildītāja pakalpojumus, ko paredz Tiesu izpildītāju likuma 74.panta 1.daļas 2.punkts – zvērināts tiesu izpildītājs pēc ieinteresēto personu lūguma [..] fiksē faktus. Tomēr līdz šim ne Tiesu izpildītāju likumā ne kādā citā normatīvajā aktā, nav noteikts kādus faktus fiksē tiesu izpildītājs, jo prakse rāda, ka pārsvarā tiek fiksēts mantas fiziskais stāvoklis, nedodot vērtējumu, bet aprakstot redzamo konkrētā brīdī un situācijā. Par faktu fiksēšanu zvērināts tiesu izpildītājs sastāda aktu brīvā formā, jo Tiesu izpildītāju likums sīkāk nenosaka to kā un kas jānorāda aktā par fakta fiksēšanu.
Savukārt Notariāta likuma ‘’D’’ sadaļā ir reglamentētas prasības Notariālā akta sastādīšanas procedūrai formai un saturam, kā arī noteikts, ka notariālie akti ir publiski dokumenti. (NL 82.pants) Kā uzskata Dr.iur L.Damane, tad ‘’ notariālais akts, kas kā latīņu tipa notariāta simbols panāk kompetentas amatpersonas apliecināta autentiska dokumenta raksturu, ar kuru tiek nodrošināta augstākās ticamības pakāpe. Izstrādājot notariālo aktu, notāram jānodrošina akta pilnīga efektivitāte, ņemot vērā akta dalībnieku patieso gribu, katram notariālā akta burtam ir jāapstiprina tā spēks.” Te vietā ir minēt Dr.iur. S.Osipovas teikto, ka ‘’notāra misija ir būt valsts pārstāvim privāttiesiskās attiecībās starp personām, veicot publiski ticamus ierakstus, kuriem ir pierādījuma spēks, un to var garantēt tikai vieni kritēriji visiem notariālo funkciju veicējiem.’’ Tātad dokumenta notariāla forma dokumentam dod publisku ticamību un piešķir pierādījuma spēku. Notariālā forma raksturo vairākas papildu pazīmes, kas izriet no notāra darbībām rakstveida dokumenta kā notariāla akta sastādīšanā. Līdz ar to zvērināta notāra veikto amata darbību dēļ notariālo formu nereti dēvē arī par kvalificētu rakstisko formu. Eiropas valstīs notariālā forma likumā parasti tiek noteikta tādiem darījumiem, kuru nozīme saimnieciskajā apritē ir vissvarīgākā, piemēram, darījumiem ar nekustamiem īpašumiem un komercuzņēmumu dibināšanas darījumiem.
Zvērināta notāra darbības sociālā nozīme pilnībā atklājas tieši tiesu spriedumos, kuros minēts, ka notariālā darījuma forma ir arguments, kas, kā rakstveida pierādījums, kalpo par pamatu sprieduma taisīšanā.
Tātad rūpējoties par reiderisma izskaušanu vispirms katram pašam (komersantam vai NVO) ir jāizmanto spēkā esošā normatīvā regulējuma dotās iespējas un, gatavojot darba kārtību sapulcei, kurā tiek apspriesti stratēģiski svarīgi jautājumi, tostarp, notiek valdes locekļu vēlēšanas, gada pārskata apstiprināšana utml., jālemj jautājums par zvērināta tiesu izpildītāja vai zvērināta notāra pieaicināšanu. Tāpat ir lietderīgi iekļaut statūtos šādu prasību sapulcēm par konkrētu jautājumu izlemšanu vai apstiprināšanu, pastāvot iespējai par to informēt Uzņēmumu reģistru.
InterEULawEast TEMPUS project Latvijas ekspertu pārstāve M.iur Barba Girgensone
bpta.lv 