A1 sertifikāts – „spožums un posts”

Turpinot stāstu par A1 sertifikāta iegūšanu Latvijā, būtu jāiepazīstas ar viena konkrēta būvuzņēmēja, saņemto VSAA atbildi uz lūgumu izvērtēt VSAA Iemaksu nodaļas darbinieku rīcību un iesniegto iesniegumu A1 sertifikātu saņemšanai darbiniekiem, kuri tiek sūtīti darbā uz Zviedriju, izskatīšanas efektivitāti.

Uzreiz jāsaka, ka VSAA atbilde, kas ir pamatota ar Regulas Nr.883/2004 un Regulas 987/2009 – par sociālās nodrošināšanas sistēmas koordinēšanu, normām, ir juridiski pareiza, iestādes darbību un prasības pamatojoša, un kopumā izglītojoša. Tomēr pirmā reakcija pēc šādas atbildes saņemšanas ir – meklēt iespēju vai šo A1 sertifikātu nevar saņemt kādā citā valstī, vai varbūt izpētīt sīkāk nodokļu aplikšanas mehānismu valstī, uz kuru nepieciešams doties darbiniekam, lai izpildītu komersanta pasūtījumu.

Tātad VSAA savā atbildē pamatoti atsaucas un citē Regulas Nr.883/2004 12.panta 1.punktu, akcentējot, ka nosūtījumu uz citu valsti jādod tādam darba devējam „kurš parasti tur veic savas darbības”. Tālāk ir norādīts, ka „lai uzņēmums varētu nosūtīt darbiniekus, tam (uzņēmumam) ir jāatbilst kritērijiem, kas noteikti Regulas 987/2009 14.pantā un Eiropas Administratīvās komisijas lēmumam Nr.A2.”. Tiek uzsvērts, ka „attiecīgajiem kritērijiem jāatbilst katra darba devēja (uzņēmuma) specifikai un tā veikto darbību patiesajai būtībai”, tāpat ir norādīts, ka iestādei – „1) ir jākonstatē vai starp darba ņēmēju un darba devēju pastāv tieša saikne un jānosaka vai darba devējs parasti veic nozīmīgu saimniecisko darbību tās valsts teritorijā, kurā tas ir reģistrēts, un 2) ir jāpārbauda visi minētā darba devēja darbībai raksturīgie kritēriji.”  Tālāk tiek citēti 10 kritēriji, kas iestādei ir jāpārbauda, ar atsauci, ka kritēriju saraksts nav izsmeļošs, jo kritēriju apjomu nosaka uzņēmēja veiktās saimnieciskās darbības veids.

Konkrētajā gadījumā būvuzņēmējs nodarbojas ar tādu būvdarbu veikšanu, kuriem piešķirts NACE kods 43.99 (citur neklasificētie specializētie būvdarbi) – sastatņu un darba platformu uzstādīšana un demontāža.

Saprotot, ka A1 sertifikāta saņemšana Latvijā prasīs ievērojamu laika patēriņu, kura laikā viņš zaudēs pasūtījumu Zviedrijā, uzņēmējs bija spiests savu firmu pārcelt uz Igauniju, kur šī sertifikāta saņemšana prasīja vien dažas dienas… Līdz ar to arī visi ar šo uzņēmējdarbību saistītie nodokļi tiks maksāti Igaunijai…

VSAA atbildē tiek citēts Eiropas Kopienas tiesas spriedums C-202/97 Fitzwilliams lietā norādot, ka „nosūtīšanas noteikumi var tikt piemēroti, ja uzņēmums īsteno nozīmīgu saimniecisko darbību Latvijā tajā pašā jomā, ko nosūtītie darbinieki citā dalībvalstī”.

Jāsaka gan, ka minētā tiesas sprieduma kopsavilkuma 1.punktā ir norāde, ka uzskatāms – „Šī prasība ir izpildīta tad, ja uzņēmums valstī, kurā tas reģistrēts, ierasti veic ievērojamu daļu savas darbības.” Savukārt 2.punktā ir pateikts, ka „sertifikāts (A1), ko izdevusi dalībvalsts iestāde, ir saistošs citu dalībvalstu sociālās drošības iestādēm, ciktāl tas apliecina, ka darba ņēmēji, kurus nosūtījis uzņēmums, kas nodrošina ar pagaidu darbiniekiem, ir pakļauti tās dalībvalsts sociālās drošības sistēmai, kurā šis uzņēmums reģistrēts.” Un tikai „gadījumā, ja citas dalībvalsts iestādes pauž šaubas par to apstākļu pareizību, kuri ir sertifikāta pamatā vai par šo apstākļu tiesisko novērtējumu [..], izdevējai iestādei ir jāpārbauda sertifikāta izdošanas pamatojums”, teikts kopsavilkumā.

No VSAA norādītā Eiropas Kopienas tiesas sprieduma un Eiropas Administratīvās komisijas lēmumam Nr.A2 ir secināms, ka galvenā starptautiskā normatīvā regulējuma prasība ir apliecinājums, ka persona ir pakļauta konkrētas dalībvalsts (Latvijas) sociālās drošības tiesību aktiem un par darbu citā dalībvalstī, sociālās iemaksas ir veicamas konkrētajā dalībvalstī  (Latvijā). Līdz ar to konkrētajai dalībvalstij, izsniedzot sertifikātu ir jāvērš uzmanība uz to, vai darba devējs veic šīs sociālās iemaksas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, nevis uz 10 „darba devēja darbībai raksturīgo kritēriju” apzināšanu, izvērtēšanu un informācijas pieprasīšanu nolūkam veikt minētās izpētes darbības četru mēnešu laikā, kā norādīts VSAA atbildē atsaucoties uz Administratīvā procesa likuma 64.panta otro daļu.

VSAA savā atbildē vairākkārt ir norādījusi uz uzņēmēja, kas vēlas saņemt A1 sertifikātu, pienākumu sniegt atbildes uz VSAA jautājumiem par uzņēmēja darbību (profesionālo) Latvijā un Zviedrijā, pie kam pienākumu pievienot dokumentus, kas apliecina attiecīgās atbildes patiesumu. Jānorāda, ka neviens no jautājumiem neattiecas uz  sociālo iemaksu sfēru attiecīgajā uzņēmumā.

Tādejādi nav saprotams kādu izpēti un kādā jomā veic VSAA četru mēnešu garumā, atsaucoties uz starptautisko normatīvo regulējumu, kura mērķis, saskaņā ar Eiropas Administratīvās komisijas lēmumu Nr.A2, ir – „novērst administratīvos sarežģījumus, kuri darba ņēmējiem, darba devējiem un sociālās drošības iestādēm varētu rasties, piemērojot Regulu 883/2004 11.panta 3.punktā izklāstīto vispārīgo noteikumu gadījumā, ja ir īss nodarbinātības periods.”

Tā kā VSAA savā atbildes vēstulē citē ne tikai Starptautiskos normatīvos aktus, bet arī nacionālo Administratīvā procesa likumu, tad būtu jāatceras par minētajā likumā nosauktajiem administratīvā procesa principiem, kuru vidū ir minēts un skaidrots gan samērīguma princips, gan lietderības princips. Šo principu ievērošana administratīvajā procesā nodrošina valsts atbalstu uzņēmējiem komercdarbībā, tādejādi sekmējot kapitāla apriti, darbaspēka kustību un citu globalizācijas apstākļos definēto prioritāšu realizāciju. Diemžēl Latvijā izveidojusies prakse A1 sertifikātu izsniegšanā, kaut arī balstīta uz pedantisku normatīvā regulējuma ievērošanu, nesekmē pārrobežu komercdarbības attīstību un rada iespaidu par administratīvā procesa izteiktu birokratizāciju, par ko uzskatāmi liecina jau minētais gadījums ar būvuzņēmēju, kurš tagad ir  nodokļu maksātājs Igaunijā.

 

Mag. iur. Barba Girgensone

Tikšanās Engures novada domē

  Kā visnotaļ atzīstama prakse ir Nevalstisko organizāciju – MK un NVO sadarbības  Memoranda padomes pārstāvju, tikšanās ar novadu domes deputātiem. Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību” vadītājai ,sadarbībā ar Latvijas juristu apvienību, jau bijusi iespēja tikties ar Kandavas un Ogres novadu domes deputātiem un vietējo nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, 19. aprīlī uz šādu tikšanos uzaicināja Engures novada dome.

  Deputātus informēju par biedrības „Par taisnīgumu un atklātību” aktivitāšu  galvenajiem virzieniem, ilustrējot ar konkrētiem piemēriem no jau vairāk kā gadu ilgās darbības un sasniegtajiem rezultātiem.

   Engures novada domes priekšsēdētājs Gundars Važa atzinīgi novērtēja gan Latvijas juristu apvienības priekšsēdētāja Riharda Bunkas un apvienības biedres Barbas Girgensones sniegtos skaidrojumus  novada iedzīvotājiem aktuālās problēmas – jaunas kapsētas izveidošanas birokrātisko šķēršļu pārvarēšanā, gan arī biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”  valdes priekšsēdētājas informāciju par dažādām negācijām, piemēram, būvniecības nozarē, un to ietekmi uz valsts budžetu.

   Vairāki domes deputāti izteica pieņēmumu, ka  konkrētu sabiedriski nozīmīgu problēmu risināšanā lūgs arī biedrības „Par taisnīgumu un atklātību” līdzdalību.

 

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes priekšsēdētāja                                         Astrīda Babāne

A1 sertifikāts – uzņēmēja risks vai valsts atbalsts

 

Jau kopš 2010.gada 1. maija sociālās drošības jomā ir spēkā ES regula Nr.883/2004 „Par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu”. Latvijas Nacionālajā attīstības plāna 2014.-2020.gadam (NAP2020) virsmērķis ir ekonomikas izrāviens, bet kā viena no trim darbības un valsts atbalsta prioritātēm ir definēta tautsaimniecības izaugsme, savukārt viens no rīcības virzieniem prioritātes īstenošanai ir minēts izcilas uzņēmējdarbības vides radīšana. 

Abi dokumenti ir būtiski Latvijas uzņēmējiem, jo arvien vairāk Latvijas uzņēmumu piedāvā savus pakalpojumus ārzemēs un slēdz starptautiskus līgumus ar sadarbības partneriem.   Pašam uzņēmējam, kas kā Latvijā reģistrēts darba devējs nosūta savu darbinieku uz citu ES dalībvalsti veikt īslaicīgu darbu (līdz 24 mēnešiem), ir jāvērš uzmanība uz darbinieka sociālās apdrošināšanas specifiku. Nenoliedzami svarīgi ir zināt, ka, lai novērstu sociālās drošības shēmu pārklāšanos un sarežģījumus, personām, kas brīvā darba tirgus apstākļos, pārvietojas ES, ir jābūt sociāli apdrošinātām vienā dalībvalstī. Tātad, ja darbinieks paliek sociāli apdrošināts Latvijā, tad darba devējs par šo darbinieku turpina veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas Latvijā.

Apliecinājums tam, kuras valsts tiesību akti attiecas uz konkrēto darba ņēmēju, ir A1 sertifikāts „Sertifikāts par sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, kas piemērojami sertifikāta saņēmējam”. Šo sertifikātu (A1) izsniedz tās dalībvalsts (Latvijas) kompetentā iestāde (VASS), kuras tiesību aktus piemēro konkrētajā gadījumā.

Latvijas likumi nosaka, ka sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa un tās pamatprincipi paredz: 1) solidaritāti starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem (darba devējiem) un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem (darba ņēmējiem); 2) sociālās apdrošināšanas līdzekļu izmantošanu tikai sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņā ar likumu. Minētajam būtu jāmotivē ikvienu darba ņēmēju pievērst uzmanību savai sociālajai apdrošināšanai, bet par cik realitāte, par ko varam pārliecināties saskaroties ar dažādiem sociālajiem riskiem (slimība, apgādnieka zaudējums, rehabilitācija, traumas), liecina par to, ka līdzekļi nenonāk līdz mērķim, tad iemaksu veikšanai nav motivēti ne darba devēji, ne darba ņēmēji, ne pašnodarbinātie.

NAP2020 kā otra no trim darbības un valsts atbalsta prioritātēm ir definēta cilvēka drošumspēja jeb cilvēka adaptācijas spēja strauji mainīgā vidē.

Abas minētās prioritātes mudina domāt par to, ka valstij (Latvijai) jāspēj nodrošināt – prognozējamu valsts atbalsta un uzraudzības sistēmas darbību, piedāvāt uz uzņēmēju vajadzībām orientētus valsts pārvaldes pakalpojumus, un garantēt skaidrus un konkurētspējīgus pamatnosacījumus uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai, kā tas ir ierakstīts NAP2020.

Tāpēc varētu pieņemt, ka A1 sertifikāta izņemšanas nepieciešamības skaidrošana un tā pieejamības vienkāršības nodrošināšana, būtu valstiski svarīgs uzdevums, jo tādejādi valsts un sabiedrība rada apstākļus drošumspējas stiprināšanai, kā tas noteikts NAP2020.

Tomēr VSAA ierēdņu aicinājums: „Iesakām vērsties VSAA laikus un pieprasījumu par A1 sertifikāta izsniegšanu iesniegt vismaz sešas nedēļas pirms darbības uzsākšanas citā valstī. Pieprasīt sertifikātu var jebkurā VSAA nodaļā, taču to izsniegšana notiek centralizēti 22 dienu laikā no pieprasījuma saņemšanas – tos izsniedz VSAA Pierīgas nodaļas Klientu apkalpošanas daļā Rīgā, Lāčplēša ielā 70, vai arī nosūta klientam pa pastu, ja viņš izsaka šādu vēlmi,” liecina par to, ka nosakot A1 sertifikāta izsniegšanas kārtību:

1) valsts neņem vērā ne NAP2020 pamatnostādnes, ne starptautiski atzītās komerciālās apgrozības īpatnības – dinamiskumu un intensitāti, kas nosaka to, ka uzņēmēji iesaistās komercdarījumos, izpilda tos un nokārto citas ar komercdarījumiem saistītās darbības ātri un bez liekas kavēšanās, jo tieši uzņēmējam ir jānodrošina operatīva reaģēšana attiecībā uz visām komercdarījuma norisēm, lai pienācīgi iekļautos komerciālajā vidē, tādejādi pieņemot, ka uzņēmējs ir mobils un ātri reaģējošs darījuma dalībnieks,

2) valsts nav ņēmusi vērā starptautiskajā komerciālajā apritē pastāvošo privāttiesiskās apgrozības paātrināšanas principu, kas paredz, ka komersantam operatīvi jāreaģē uz apstākļu izmaiņām, kuras ietekmē darījuma juridisko, ekonomisko vai tehnisko pusi,

jo iesniegums no darba devēja prasa nepamatoti izvērstu informāciju, kas vairāk attiecas uz pašu uzņēmējdarbības veidu, nevis sociālo apdrošināšanu kā valsts sociālās drošības sistēmu, un tā izskatīšana notiek 22 dienu laikā, kas ir neadekvāti ilgs termiņš šāda sertifikāta izsniegšanai, pastāvot elektroniskai informācijas apritei un pārbaudes iespējām.

Tā kā VSAA, izvērtē un uzrauga situācijas, uz kurām attiecas Regulas Nr. 883/2004 12.pants, piemēro kritērijus un novērtē, vai:  1) darba devējs veic saimniecisko darbību attiecīgajā ES valsts teritorijā; 2) starp darba devēju un darbinieku pastāv tieša saikne (faktori, kas apliecina, ka darbinieks ir pakļauts tā uzņēmuma vadībai, kas viņu nosūta), tad  VSAA darba devējiem var pieprasīt iesniegt preču/pakalpojumu realizācijas līgumus, finanšu pārskatus, darba līgumus u.c. dokumentus, kas apliecina darba devēja būtisku saimniecisko darbību Latvijā un to, ka starp darba devēju un darbinieku pastāv tieša saikne.

Jāsecina, ka, nosakot, tik birokrātisku kārtību A1 sertifikāta saņemšanai valsts mudina uzņēmējus reģistrēt savu uzņēmējdarbību citā ES valstī un attiecīgās iemaksas izdarīt citas ES dalībvalsts budžetā. Secīgi, ja NAP2020 prioritātes tautsaimniecības izaugsme definētais mērķis ir ‘’Latvijas tautas saimniecības struktūras sabalansēšana, uz ārējiem tirgiem orientēto nozaru darbības paplašināšana, mērķtiecīgs atbalsts ražošanas sektora uzņēmumiem un starptautiski konkurētspējīgu pakalpojumu sniedzējiem’’, tad kaut vai tikai ar A1 sertifikāta, kas pats par sevi ir pozitīvi vērtējams un komerciālajā apritē nepieciešams dokuments, izsniegšanas kārtības noteikšanu, valsts padara deklaratīvu NAP2020 un mazina cilvēka drošumspēju. Savukārt, kā norādīts NAP2020, cilvēks ar nepietiekamu drošumspēju nevar saskatīt iespējas attīstīties, jūtas apdraudēts, neuzticas citiem, nesaredz savu saikni ar Latviju un neiesaistās tās attīstībā.

Ar minēto varētu aicināt atcerēties par tādiem vispārīgiem principiem kā samērīgums un lietderība, kā arī izvērtēt iespējas vienkāršot un ievērojami paātrināt A1 sertifikāta izsniegšanu, kas ievērojami sekmētu izcilas uzņēmējdarbības vides radīšanu ilgtermiņā.

InterEULawEast TEMPUS project Latvijas ekspertu pārstāve Mag.iur Barba Girgensone

 

Par SIA “Latvijas Mobilais telefons” un SIA “Lattelecom” apvienošanas neatbilstību patērētāju interesēm

                       

 

 

 

 Biedrība „Par taisnīgumu un atklātību” nosūtījusi vēstuli LR Ekonomikas ministrijai ar lūgumu sniegt viedokli par lielāko mobilo sakaru operatoru apvienošanās neatbilstību  Latvijas iedzīvotāju interesēm.

 

Biedrība “Par taisnīgumu un atklātību” uzskata, ka SIA LMT un SIA “Lattelecom” apvienošana neatbilst Latvijas iedzīvotāju interesēm, jo rada risku par praktiski visu valsts iedzīvotāju lietoto telekomunikāciju pakalpojumu cenu celšanos, kas, savukārt, negatīvi ietekmēs ikvienu Latvijas mājsaimniecību. Minēto tirgus dalībnieku apvienošanās ierobežos konkurenci telekomunikāciju sektorā un kaitēs patērētāju interesēm, jo apvienotais uzņēmums iegūs dominējošo stāvokli tirgū, un līdz ar to arī iespēju diktēt telekomunikāciju pakalpojumu cenas un būtībā monopolizēt telekomunikāciju attīstību savās interesēs.

SIA “Lattelecom” jau ilgstoši ir dominējošā loma visos Latvijas fiksēto sakaru tirgos. Pēc apvienošanas ar LMT tam radīsies iespēja izmantot arī LMT infrastruktūru un elektronisko sakaru tīklus. Saskaņā ar publiskajā telpā izskanējušo Sadzīves pakalpojumu regulatora viedokli SIA “Lattelecom” tirgus daļa fiksētās platjoslas piekļuves mazumtirdzniecības tirgū sastāda ap 55%, un līdz ar to šajā tirgū efektīvas konkurences nav. Savukārt LMT savu ievērojamo 4G tīkla pārklājumu pozicionē kā alternatīvu fiksētās platjoslas piekļuvei, kuru var lietot tās aizstāšanai. Apvienošanas rezultātā uzņēmums faktiski iegūs monopolu kā fiksētā, tā mobilā interneta pakalpojumu tirgū.

Pēc apvienošanās šāds telekomunikāciju uzņēmums spēs piedāvāt pakalpojumu, kādu nevarēs sniegt citi, mazāki tirgus dalībnieki – proti, vienotu paketi mobilo un fiksēto telefonu pakalpojumiem, kā arī televīzijas, datu pārraides un interneta nodrošināšanu. Rezultātā pārējie tirgus dalībnieki kļūs ievērojami mazāk konkurētspējīgi, un nav izslēgta pat to “izspiešana” no tirgus.

Publiski vairākkārt izskanējušas bažas, ka tā kā citi operatori nespēs piedāvāt līdzvērtīgu pakalpojumu apjomu un apvienotajam uzņēmumam nebūs jābaidās no klientu pāriešanas pie cita operatora, tam, izmantojot dominējošo stāvokli tirgū, ar laiku radīsies iespējas celt pakalpojumu cenas. Savukārt patērētāju iespēja izvēlēties citu operatoru būs ievērojami ierobežota – pirmkārt alternatīvas pakalpojumu paketes neesamības dēļ, otrkārt tādēļ, ka ļoti ticama ir mazo operatoru aiziešana no tirgus.

Uzmanīgus dara fakts, ka telekomunikāciju uzņēmumu konsolidēšana publiskajā telpā tiek pozicionēta kā visā Eiropas Savienībā dominējoša tendence, kura nesusi tikai labus rezultātus. Tomēr  Eiropas Savienības Konkurences komisāre Margareta Vestagera 2015. gada vasarā uzdeva pastiprināt pretmonopola izmeklēšanu par Norvēģijas “Telenor” un Zviedrijas “Telia Sonera” mobilo operatoru apvienošanos Dānijā, pēc kā uzņēmumi apvienošanos atsauca. M.Vestagera uzsvērusi – tirgus spēlētāju skaita samazināšana no četriem uz trim nacionālā mobilajā tirgū Eiropas Savienības robežās var novest pie augstām cenām patērētājiem, bet ne pie lielākām investīcijām uz lietotāju. Lielbritānijas telekomunikāciju regulators “Ofcom”2015. gada rudenī iebilda pret mobilo operatoru “O2” un “Three” iespējamo apvienošanos, jo tas varētu novest pie augstākām cenām un sliktāka servisa. Austrijas telekomunikāciju regulators ziņoja par pakalpojumu cenu kāpumu par 28%, kopš 2012. gadā apvienojās telekomunikāciju operatori “Hutchison” un “Orange”.

Jāpievērš uzmanība arī tam, ka mobilo operatoru apvienošanās darījumos ES dalībvalstīs, piemēram, “Telefonica Deutschland” un “E-Plus Mobilfunk” 2014. gadā; “Three Ireland” un “O2” Īrijā 2014 gadā; “Orange SA” un “Jazztel” Spānijā 2015. gadā; “Altice” un “PT Portugal”  Portugālē 2015. gadā – valsts piemērojusi būtiskus nosacījumus konkurences sekmēšanai. Visos gadījumos tikuši piemēroti būtiski aktīvu atsavināšanas pienākumi, tajā skaitā, pakalpojumu spektru un infrastruktūru skaroši. Nevienā no minētajiem gadījumiem nav arī pieļauta telekomunikāciju infrastruktūras koncentrācija viena īpašnieka rokās – vai nu tika uzlikti būtiski infrastruktūras atsavināšanas pienākumi, vai arī jau savlaicīgi tikusi sekmēta jaunu dalībnieku ienākšana. Papildus infrastruktūras nodalīšanai vai atsavināšanai, šo jaunpienācēju labā  tiek uzlikti obligāti pienākumi nodrošināt tirdzniecības vietas, klientu bāzi, pat zīmolus.

Viss iepriekšminētais rada pamatotas bažas, ka, īstenojot SIA “Lattelecom” un SIA “LMT” apvienošanos, Eiropas institūcijas tās kontekstā var uzlikt tādus pienākumus minētajiem telekomunikāciju uzņēmumiem, kuri nebūs izdevīgi ne pašiem uzņēmumiem, ne valstij kopumā. Produktīvas konkurences izjaukšana telekomunikāciju jomā tik nelielā tirgū kā Latvija var nest smagas sekas ne tikai pašiem tirgus dalībniekiem, bet praktiski visiem patērētājiem, kuri izmanto šīs nozares pakalpojumus.

Biedrība “Par taisnīgumu un atklātību” lūdz EM izvērtēt SIA “Lattelecom” un SIA “LMT” apvienošanas scenāriju atbilstību Eiropas Savienības dibināšanas līguma 101. un 102. pantam, Konkurences likuma normām, un patērētāju interesēm, kā arī vērst uzmanību uz to, ka praktiski visos pēdējos gados notikušajos telekomunikāciju uzņēmumu apvienošanās gadījumos ES institūcijas piemērojušas noteiktus ierobežojumus un prasības. Iespējams prognozēt, ka līdzīgi pienākumi tiks uzlikti arī “Lattelecom” un LMT apvienošanas gadījumā. Vai ir pamatots un argumentēts vērtējums par to, kā situācija Latvijas telekomunikāciju nozarē mainīsies pēc iespējamās ES institūciju uzlikto pienākumu izpildes?

Telekomunikāciju sfēra skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju, tā vistiešākajā veidā ietekmē arī katra mūsu valsts iedzīvotāja dzīves līmeni. Tādēļ sasteigtu, iedzīvotāju interesēm pretēju lēmumu pieņemšana tik svarīgā nozarē kā telekomunikācijas, nav pieļaujama.

Biedrība „Par taisnīgumu un atklātību” gaida Ekonomikas ministrijas viedokli un par to informēs arī lasītājus.

Biedrības “Par taisnīgumu un atklātību”

valdes loceklis

Valerijs Markuns

 

Par pretrunīgi vērtētajiem Krimināllikuma grozījumiem

  Paredzams, ka Saeima jau nākamnedēļ var pieņemt strīdīgos grozījumus Krimināllikumā, kuru deklarētais mērķis ir aizstāvēt Latvijas suverenitāti hibrīdkara apstākļos, taču kuros saskatāms arī apdraudējums vārda brīvībai. Grozījumus krimināllikumā Saeima plāno pieņemt steidzamības kārtā, un tas nozīmē likuma pieņemšanu divos lasījumos, turklāt saskatot likuma nepilnības, iebildumus nevarēs izteikt arī Valsts prezidents.

Pretrunīgi vērtētie grozījumi medijos jau vairākkārt skarbi kritizēti. Pret tiem iebildumus vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai izteicis arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Norādot, ka atzinīgi vērtē Saeimas komisiju izrādīto iniciatīvu pilnveidot Krimināllikuma X nodaļas “Noziegumi pret valsti” regulējumu, prezidents uzsver: “Likumdevējam arī šajā gadījumā ir pienākums ievērot augstāka juridiskā spēka tiesību normas un respektēt tajās nostiprinātās konstitucionālās vērtības. (..) Demokrātiskās valsts iekārtas un valsts drošības aizsardzība ir leģitīms mērķis, un valstij ir jābūt spējīgai aizsargāt šīs konstitucionālās vērtības. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka mūsu konstitucionālās iekārtas kodolā ietilpst tiesiskas valsts principi un cilvēka pamattiesības. Demokrātiskās valsts iekārtas un valsts drošības aizsardzība pieļauj tikai tādus personas pamattiesību ierobežojumus, kuri ir saskaņoti ar Satversmi un cilvēka pamattiesībām.”

Piecas Biedrības – Kredītņēmēju Nacionālā atbalsta biedrība, biedrība Baltais bruņinieks, Amfonda kredītņēmēju apvienība, biedrība Gobas Bolderājā, biedrība, Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā – 2016. gada 21. martā Par Saeimas Kārtības ruļļa un Satversmes pārkāpumu vērsās ar iesniegumu Saeimas Mandātu, iesniegumu un ētikas komisijā.

“Saeima 2016. gada 3.martā pēkšņi mainīja sēdes darba kārtību, un steidzamības kārtībā balsoja izmaiņas Krimināllikumā – grozīti 80., 80.1 , 81., 85.panti, ieviesti jauni 81.1 un 95.1 panti. Par sodāmu tiek noteikta kredītiestāžu rīcībā esošās informācijas par klientu vākšana, ekspertu slēdzienu glabāšana datoros, iestāžu iekšējās lietošanas informācijas, kas nav slepena, iegūšana, u.c.,” teikts iesniegumā.

“Likumprojektu par izmaiņām Krimināllikumā, kurš paredz ieviest valstī represīvu režīmu un, pēc būtības, aptur Satversmes darbību, nav skatījis un virzījis Ministru kabinets, nav virzījusi Nacionālās drošības padome, kuru vada Valsts Prezidents. Līdzīgu projektu nav Igaunijā un Lietuvā, un pret Krimināllikuma šiem grozījumiem iebilst Valsts Prezidents. Līdz ar to neapstiprinās izteikumi, ka likuma grozījumi esot ASV prasība. Tādu nevar būt, jo Latvija ir suverēna valsts.
Tā kā grozījumus nav virzījuši valdība, prezidents, Nacionālā drošības padome un nav bijusi NATO prasība, saskatāms, ka šo likuma grozījuma iniciatori ir komisiju vadītāji Solvita Āboltiņa un Gaidis Bērziņš. Abi ir tieslietu sfērā vadošie cilvēki pēdējos 10 gadus. Viņi ir atbildīgi par negācijām nozarē.
Savu pilsoņu aizstāvību pret krāpšanu un noziegumiem Latvijas valsts nespēj nodrošināt. Ir tūkstošiem lietu, kur izmeklēšana formāla. Lēmums likvidēt Policijas akadēmiju ir pasliktinājis stāvokli. Noziedzīgā rīcībā ir pieķerti notāri, augsta ranga policijas un ieņēmumu dienesta ierēdņi, prokurori, tiesneši un pašvaldību vadītāji. Par dokumentu viltošanu ir notiesāta pat Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja (viltojumi atklāti Juridiskās komisijas protokolos 10. Saeimā), “ raksta Biedrības.

Iesnieguma autori pauž bažas, ka “izmaiņas Krimināllikumā ir ierosinātas ar slēptu mērķi iespaidot tiesvedības, kurās tiek skartas naudas atmazgāšanas shēmas, atsevišķu mecenātu interesēs”.

Iespējams, šādu viedokli sekmējis Likumprojekta anotācijā sniegtais skaidrojums attiecībā uz 85. pantā minēto neizpaužamo ziņu vākšanu. Cita starpā anotācijā teikts:

“Ārvalsts izlūkdienestus interesē ne tikai neizpaužamas ziņas vai klasificēta informācija, bet arī cita veida informācija, piemēram, vietējās sabiedrības attieksmes monitorings kādā konkrētā jautājumā, publiski nepieejami ekspertu viedokļi, dažādu sabiedrības grupu brīvi nepieejami viedokļi, politisko un nevalstisko organizāciju plāni un darbības pārskati, personiska rakstura informācija par konkrētām personām, kuras varētu kalpot par informācijas avotiem (piemēram, informācija par šādu personu finansiālo stāvokli, raksturu, dzīvesveidu u.tml., ko var izmantot, lai dibinātu kontaktu, šantažētu vai uzpirktu attiecīgo personu). Ārvalsts izlūkdienestam iegūstot šādu informāciju, tā sniedz būtiskas priekšrocības tālāku aktīvo pasākumu plānošanai, kas var tikt vērstas pret Latvijas valsts drošības interesēm. Tādējādi personas apzināta informācijas vākšana un nodošana ārvalsts izlūkdienestam (rīkojoties tā uzdevumā vai citādi pārstāvot tā intereses) pati par sevi ir kaitīga darbība, neatkarīgi no iegūstamās informācijas rakstura”.

Valsts prezidenta ieteikumi

Valsts prezidents vērsis Juridiskās komisijas uzmanību uz vairākiem Likumprojekta formulējumiem, kur nepieciešamas skaidrākas un precīzākas redakcijas, lai neradītu bažas par piedāvātā risinājuma atbilstību Satversmei un Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām.

“Pirmkārt, Likumprojektā piedāvāto Krimināllikuma 80., 80.1 un 81.panta jauno redakciju tekstā nepārprotami jānorāda, ka šajos pantos paredzētā kriminālatbildība iestājas tikai par antikonstitucionālu rīcību. Nebūtu pieļaujama piedāvāto normu redakcija, kuru interpretācijas rezultātā kriminālatbildība varētu iestāties arī gadījumos, kad persona īsteno Satversmē paredzētās tiesības.

Otrkārt, Likumprojektā piedāvātās Krimināllikuma 81.1 un 85.panta redakcijas ir jāpadara skaidrākas, lai no normu teksta vien personas varētu saprast, kādas darbības turpmāk būs krimināli sodāmas. Jo īpaši aicinu ļoti rūpīgi apsvērt piedāvātā Krimināllikuma 81.’panta tvērumu, nepieciešamību un formulējuma skaidrību,” teikts vēstulē.

Valdošās koalīcijas deputātu solījumi

Koalīcijas deputāti gan sola novērst bažas par iespējamo vārda brīvības apdraudējumu, tomēr skaidras atbildes uz jautājumu, vai Krimināllikuma grozījumiem tiks saglabāts steidzamības statuss, nav. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis vien izteicies, ja likumprojekta redakcija būšot atbilstoša Satversmei un nebūs pretrunīga, to varēšot izskatīt divos lasījumos. Pretējā gadījumā būšot jāvērtē steidzamības atcelšana.

Pēc www.reiderisms.com materiāliem