Sargā savu velosipēdu

    Pavasaris kaut lēnām, bet tomēr stājas savās tiesībās. Arī vasara vairs nav tālu, bet tas nozīmē, ka visai ievērojami aktivizēsies velobraucēji. Bet tas , savukārt, saistīts ar velosipēdu zādzību skaita palielināšanos. Kaut arī saskaņā ar policijas datiem pēdējā laikā šāda veida zādzību skaitam ir tendence samazināties, tomēr risks zaudēt savu divriteņu transporta līdzekli joprojām pastāv. Līdz ar to nepieciešams ievērot attiecīgus drošības līdzekļus.
Galvenais noteikums – neatstāt nepieskatītu velosipēdu pagalmā vai kāpņu telpā kaut uz dažām minūtēm. Nepieciešams parūpēties par attiecīgajiem pretaizdzīšanas līdzekļiem, un te nu gan nevajadzētu skopoties, jo lēto tievo trosīti ļaundaris pārkniebs dažu sekunžu laikā. Ja troses garums atļauj, nepieciešams velosipēdu piestiprināt ar abiem riteņiem un rāmi. Ja velosipēds tiek atstāts stāvvietā, nepieciešams noņemt visu aprīkojumu , kas ir noņemams (sūkni, lukturi u.tml.).
Iegādājoties jaunu transportlīdzekli, velosipēdam tiek izdota pase, to vajag glabāt, bet ja dokuments nozaudēts, nepieciešams pierakstīt rāmja numuru. Ļoti vēlams velosipēdam piedot kādu raksturīgu individuālu iezīmi, (uzlīmīti vai skrāpējumu kādā slēptā vietā) pēc kuras velosipēdu būtu viegli identificēt. Vēlama arī velosipēda kvalitatīva, asa fotogrāfija.
Ja iegādājieties dārgu un ekskluzīvu velosipēdu, visnotāļ ieteicams to piereģistrēt CSDD velosipēdu uzskaites datu bāzē. Protams, šajā datu bāzē iespējams piereģistrēt jebkuru jauno pirkumu.
Jāņem vēra, ka ja jums piedāvā pirkt lietotu velosipēdu, tā sacīt, no rokas, un tam nav dokumentu, bet cena visnotaļ zema, visticamākais, ka šis velosipēds ir zagts.

Latvijai būt zaļai!

LATVIJAS SAIMES GRĀMATA SĀK SAVU CEĻU

         

   20.aprilī  savu ceļu pa Latvijas novadiem un pagastiem uzsāk Latvijas Saimes Grāmata.

Rīgas pilsētas domes konferenču zālē  notika šim  pasākumam veltīta preses konference.

Ar emocionālu uzrunu pie klātesošajiem vērsās šī unikālā projekta autores – Rīgas Aktīvo Senioru Alianses (RASA) valdes priekšsēdētāja Terezija Mackare. Četru gadu garumā ilgušais sagatavošanās darbs  beidzies un krāšņās tautiski noformētās Grāmatas dodas pie Latvijas iedzīvotājiem, lai dotu tiem iespēju uzticēt nākamībai savu pārdzīvoto un piedzīvoto, savas ilgas un sapņus. Te tiks ierakstīti vēlējumi, novēlējumi, pārdomas, attīstības idejas valstij jubilejā.

Latgales novadam paredzētajai Grāmatai savu svētību devis Aglonas bazilikas prāvests Daumants Abrickis.

Ieraksti Grāmatā dos vienreizēju  iespēju katram personiski uzrunāt valsti, neatkarīgi no etniskās, reliģiskās vai politiskās piederības.

Grāmata būs tautas dāvana savai valstij tās simts gadu jubilejā un 2018.gada 18.novembrī tā svinīgi tiks nodota mūžīgai glabāšanai Latvijas Valsts bibliotekai.

  Grāmata būs brīnišķīga laikmeta liecība, veidojot savu valsti – brīvu un neatkarīgu.

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes priekšsēdētāja                                      Astrīda Babāne

Bija, vai nebija,redzēja, vai tomēr neredzēja…

                                                                                                                                                             Vieni vienīgi jautājumi, uz kuriem atbildi līdz ar spriedumu jādod tiesai. Par cik tiesvedība krimināllietā turpinās, personas vārdā nesauksim, bet lietas būtība sekojoša.

  2015.gada septembrī  vēlā vakarā uz neapgaismotas šosejas pasažieru autobusa vadītājs notrieca velosipēdistu. Viss, ka parasti to rāda reklāmas rullīšos par tumšu ceļu un neredzamu gājēju vai braucēju. Protams, izsaukta policija, neatliekamā palīdzība, sastādīts Ceļu satiksmes negadījuma reģistrēšanas protokols, apzināti liecinieki un cietušais, par laimi dzīvs, nogādāts slimnīcā.

 Šoferis ar lielu autovadītāja stāžu viennozīmīgi apgalvo, ka pirms negadījuma priekšā braucošo velosipēdistu nav pamanījis, jo pirms tam apdzinis citu velosipēdisti (kā izrādījās, cietušā sievu), kurai bija  atstarojošs un mirgojošs lukturītis, atgriezies savā braukšanas joslā un tikai jutis sitienu pa busiņa labo pusi. Kad apstājies, lai noskaidrotu, kas tas bija par sitienu, ieraudzījis notriekto braucēju.

 Tālāk jau parastā procedūra. 2015.gada oktobrī velosipēdists atzīts par cietušo, uzsākts kriminālprocess, kura ietvaros vairāk, kā pusgadu  pratināti liecinieki, veiktas ekspertīzes u.t.t. , kamēr 2016.gada jūnijā pieņemts lēmums par personas, t.i. šofera atzīšanu par aizdomās turēto noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 260.p.2.d. un 2016.gada 10.augustā pieņemts lēmums par personas saukšanu pie kriminālatbildības

 Bet te nu sākas vesela virkne jautājumu. Pats galvenais – vai velosipēdists bija tumšajā diennakts laikā uz neapgaismota ceļa redzams, vai tomēr nebija. Policijas protokolā pieminēts, ka velosipēds ar atstarojošiem elementiem nebija aprīkots, bet cietušajam mugurā esot bijusi gaismu atstarojoša veste. Gribētos piebilst, ka ja veste lietota ilgstoši vai netīra, nekādu efektu gan viņa nedod.

Ātrās medicīniskās palīdzības telefonogrammā par cietušā ievietošanu Gaiļezera slimnīcā papildus diagnozei norāde, ka cietušajam ir alkohola apreibums, kā izriet no Dzīvas personas tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdziena, tad cietušajam asinīs konstatēts 0,66% etilspirta.

  Būtībā  aina izskatās gaužam nepievilcīga – pa tumšu ceļu brauc iereibis velosipēdists, mugurā kaut kāda veste, velosipēds ar atstarotājiem aprīkots nav, galvā aizsargķiveres arī nav un lūdzu – ceļu satiksmes negadījums.

  Tikai vai tiešām lietas izmeklēšanai bija nepieciešami veseli deviņi mēneši, kuru laikā vērīgajai izmeklētāja acij paslīdējuši garām būtiski fakti – kur tad ir tā zaļā veste ar atstarojošiem elementiem ? Tai vajadzētu figurēt kā lietiskajam pierādījumam – bet pazudusi bez pēdām. Liecinieku liecības arī visai dīvainas, tā piemēram, sieviete apgalvo, ka sēdējusi autobusa  aizmugurē pēdējā sēdvietā, bet no turienes lieliski varējusi redzēt, kā negadījums notika. Pie kam, autobusā dega iekšējā gaisma, tad stiklos atspoguļojas salons, bet kas notiek ārā, redzēt grūti, tomēr  sieviete pat piefiksējusi, ka veste ir zaļā krāsā!   Dažkārt jau gribas izrādīties par svarīgu personu kādā notikumā…

  Arī fakts, ka velosipēdists bija alkohola reibumā, kaut kā lēni un līgani no faktu apzināšanas pagaisa…

  Tātad, no paša negadījuma, līdz lietas nonākšanai tiesā ir pagājis pusotrs gads. Zinot tiesu noslogotību, līdz spriedumam paies vēl gana ilgs laiks, bet negadījumā vainojamam šoferim nācies aiziet no darba, līdz šim nevainojami strādājošais pusmūža vīrietis nu ir saukts pie kriminālatbildības. Savukārt negadījumā cietušajam bija visai smagas traumas, kuru sekas, droši vien, viņš izjūt vēl arvien. Lieciniekiem šajā lietā dzīvē noteikti ir citas prioritātes, nevis līdz sīkumiem atcerēties pusotru gadu vecu notikumu, tostarp, bija tā veste, atstaroja, vai nē.

   Biedrība „Par taisnīgumu un atklātību” neapstrīd lietas izmeklētājas profesionalitāti, bet jautājumi tomēr rodas, kā tad tur īsti bija, jeb arī nebija…

  Diemžēl, joprojām uz Latvijas ceļiem iet bojā vai gūst smagus ievainojumus gan gājēji, gan velosipēdisti tieši šo atstarojošo elementu neesamības dēļ.  Ne vienmēr negadījumos vainojami spēkratu vadītāji, bet jebkurā gadījumā arī viņi uzskatāmi par cietušajiem – tieši morālā ziņā, jo nav viegli sadzīvot ar domu, ka esi kādu savainojis, vai pat nogalinājis.

  Kāds būs spriedums konkrētajā gadījumā, informēsim.

  Atliek vēlreiz atgādināt uz ceļa jābūt uzmanīgam un redzamam, tad, kā to mēdz teikt – sargi sevi pats, tad Dievs tevi sargās.

 

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes loceklis                                         Valerijs Markuns

Priecīgas Lieldienas!

 

Lai nākdama, kas nākdama,
Lieldieniņa – tā atnāca
Ar raibām oliņām,
Ar siltiem pīrāgiem.

 

Priecīgas tuvojošās Lieldienas!

Biedrība „Par taisnīgumu un atklātību”

 

2017.gada 13.aprilī

Ko darīt, ja miris kapitālsabiedrības dalībnieks

Mg.iur Barba Girgensone 

Sabiedrības veselības aģentūra ir veikusi pētījumu «Potenciāli zaudētie dzīves gadi Latvijā», secinot, ka priekšlaicīgu nāvi Latvijas iedzīvotājiem visbiežāk izraisa ārēji cēloņi – ceļu satiksmes negadījumi, pašnāvības, slepkavības, saindēšanās ar alkoholu un noslīkšana vai nosmakšana, turklāt lielākoties šādā veidā bojā iet vīrieši.

Kopumā priekšlaicīgā nāvē miruši trīs reizes vairāk vīriešu nekā sieviešu, turklāt ārēju cēloņu dēļ, vīrieši priekšlaicīgi miruši gandrīz četras reizes vairāk nekā sievietes. Visvairāk priekšlaicīgi nāvē miruši cilvēki ekonomiski aktīvā vecumā – no 15 līdz 54 gadiem. Tādējādi tiek zaudēti tuvinieki ģimenē, kas ir smagi gan morāli, gan materiāli, tiek zaudēti izglītoti, profesionāli cilvēki  valstī, kas ir traumējoši ekonomikai, jo zūd ieguvumi, ko valstij dod ekonomiski aktīvi cilvēki.

Pētījums apliecina, ka aptuveni 90% priekšlaicīgu nāvi rada nevis nepilnības veselības aprūpes sistēmā, bet gan situācija tautsaimniecībā un zemais labklājības līmenis valstī. Tātad zināmā mērā tā ir arī valsts atbildība.

Priekšlaicīgā nāvē mirušie ekonomiski aktīvie cilvēki nereti ir biznesa cilvēki jeb kapitālsabiedrību dalībnieki, bieži vien vairāku kapitālsabiedrību. Tāpēc gan tuviniekiem, gan valstij būtu jāzina, kas notiek kapitālsabiedrībā, kuras dalībnieks ir miris, kas jādara mantiniekiem (bērniem, vecākiem, laulātajam), kuru līdzšinējā sakārtotā pasaule ir sabrukusi.

Var uzdot jautājumu cik lielā mērā cilvēki ekonomiski aktīvā vecumā domā par X stundu un to, kas notiks darbā, kas notiks mājās, ja „manis” vairs nebūs. Un reti kurš iedomājas – vai dažādu iemeslu dēļ tiks ievērota „mana” griba attiecībā uz atstāto mantojumu, uz to personu loku, kas saņems mantojumu, uz to mantu, kuru „es” gribu nodot saviem mantiniekiem kā mantojumu. Vai vispār kāds, izņemot pašu mantojuma atstājēju, īsti pārzin viņa mantisko „labumu” un „sliktumu” stāvokli, kā arī orientējas viņa darījumos, kapitāla plūsmā, biznesā, tostarp jautājumos, kas saistīti ar kapitāldaļu kvantitāti un kvalitāti kapitālsabiedrībā.

No vienas puses ikvienam  cilvēkam ekonomiski aktīvā vecumā vajadzētu uzdot sev kādu no minētajiem jautājumiem, un sastādīt privātu testamentu, kas dotu atbildes gan pašam, gan tuviniekiem. Tomēr tas tiek darīts reti. Tāpēc X stundas gadījumā mantinieku apjukums ir smags un ilgstošs. Cilvēki nav gatavi tam, ka likums prasa noteiktā laikā (viena gada laikā pēc mantojuma atstājēja nāves) pieņemt lēmumu par to vai pieteikties par mantinieku.

Tomēr, gadījumā, ja jāmanto kapitāldaļas, lēmums par konkrētu rīcību jāpieņem nekavējoties. Būtu ieteicams iekļauties 2 mēnešu termiņā, jo šādu termiņu likums nosaka mantojuma pieņemšanai ar inventāra tiesību, kas dod iespēju fiksēt mantojuma atstājēja saistības pret kreditoriem.

Kaut arī kapitālsabiedrības dalībnieks ir miris, pati kapitālsabiedrība turpina dzīvot, tā atrodas biznesa apritē, kas nozīmē, ka tiek pieņemti lēmumi, kas vai nu vairo peļņu vai rada zaudējumus, tātad kapitāldaļu vērtība var strauji mainīties. Un te rodas jautājums – Kas pieņem lēmumus. Lēmumus pieņem un kapitālsabiedrību vada valde, kas ir iecēlusi amatpersonas, bet kļūdaini ir domāt, ka kapitāldaļu mantošana pati par sevi rada iespēju ietekmēt valdes darbību vai rada iespēju kļūt par valdes locekli vai amatpersonu.

Kamēr notiek mantošanas process, mantiniekam nav balss tiesību lēmumu pieņemšanā. Tomēr mantinieks var iesniegt zvērinātam notāram iesniegumu par aizgādnības nodibināšanu mantojumam, norādot nepieciešamo informāciju un pievienojot attiecīgus dokumentus.  Zvērināts notārs taisa notariālo aktu un nosūta to bāriņtiesai, kura pieņem lēmumu par konkrēta aizgādņa iecelšanu. Aizgādnim būs visas mirušā dalībnieka tiesības, arī tiesības lemt par mirušā atbrīvošanu no ieņemamā amata un citas personas iecelšanu par uzņēmuma amatpersonu. Aizgādņa iecelšana ir jāreģistrē Uzņēmumu reģistrā 15 dienu laikā no dienas, kad stājās spēkā lēmums par aizgādņa iecelšanu.

Svarīgi ir skaidri izprast mantojuma atstājēja kā cilvēka (fiziskas personas) mantiskā stāvokļa bilanci: aktīvus un pasīvus. Ir jāspēj gūt patiesībai atbilstošu priekšstatu par naudas līdzekļu uzkrājumiem un ieguldījumiem, aizdevumiem un aizņēmumiem, atlīdzības un bezatlīdzības lietošanā nodotām mantiskām vērtībām, kustamu un nekustamu mantu, arī mantojumiem, kas nav nokārtoti, tiesvedībām, ja tādas ir, un iespējamo mantinieku loku.

Nedrīkst jaukt paša cilvēka mantu un tās kapitālsabiedrības mantu, kurā viņš bijis dalībnieks. Mantiniekam ir jācenšas aktīvi un savlaicīgi mobilizēt sevi konkrēta lēmuma pieņemšanai attiecībā uz pieteikšanos par mantinieku un darbošanos šajā procesā, apzinoties izdevumus, riskus un laika patēriņu. Šajā sakarā vislietderīgāk ir saņemt konsultāciju no zvērināta notāra, kas nodarbojas ar mantojuma lietu vešanu un ir zinošs jautājumos par to ar kādām problēmām nākas saskarties mantojot kapitāldaļas.

Laika intervālā no mantojuma atstājēja nāves brīža līdz brīdim, kad mantinieks saņem mantojuma apliecību, kas apliecina viņa likumiskās tiesības uz kapitālsabiedrības kapitāldaļām, var notikt reideriskas darbības no trešo personu puses.  Der zināt, ka reiderisms ir prettiesiska uzņēmumu pārņemšana, to mantas izsaimniekošana un darboties spējīgu uzņēmumu novešana līdz maksātnespējai.

Taču, neskatoties uz to, ka darbības, kas ir reiderisma pamatā, nav atļautas ar likumu, tieši tiesiskie aspekti palīdz tām īstenoties. Tiesas spriedumi, uzņēmuma valde, dalībnieku vai akcionāru lēmumi, privātpersonas parādzīmes, ceļot prasības tiesās un citādi darbojoties, var pretlikumīgi pārņemt funkcionējošu uzņēmumu, vērtīgu privātīpašumu, vai izsaimniekot tā mantu.

Iespējams, ka visspilgtāk reiderismu raksturo  šantāža, draudi, dokumentu viltošana, dalībnieku un amatpersonu uzpirkšana, apejot pārējo dalībnieku intereses, neesošu parādsaistību radīšana un uzņēmuma novešana līdz maksātnespējai, nepamatotu prasību celšana tiesā.  Šis process vienmēr tiek kārtīgi pārdomāts, reideri nodarbojas ar izpēti un veic rūpīgu uzņēmuma aktīvu ekonomisko izvērtējumu – lai nenāktos atdot vairāk kā iegūt.

Tādejādi, pieļaujot iespēju saskarties arī ar šādām problēmām, nākas atgriezties pie jautājuma par to, vai nebūtu lietderīgi sastādīt (pašrocīgi uzrakstīt) privātu testamentu, kurā tiktu iecelts testamenta izpildītājs, kura pienākumos ietilptu mirušā kapitālsabiedrības dalībnieka interešu pārstāvēšana.

Nedaudz sīkāk par to, kas tad ir testamenta izpildīšanas procedūra. Tās pamatuzdevums – noteikt, ka kāda noteikta persona pildīs testatora pēdējo gribu.

Tāpēc, testatoram būtu ieteicams vispirms aprunāties ar to cilvēku, kuram paredzēts uzticēt testamenta izpildīšanas pienākumu, un noskaidrot, vai šī persona to uzņemsies, vai viņa spēs saprasties gan ar mantiniekiem, gan kapitālsabiedrības valdi un amatpersonām. Tātad testamenta izpildītājam būs jāveic testatora uzdotas vai likumā noteiktas  darbības, ņemot vērā, ka laika posmā no testamenta atklāšanas līdz mantinieku apstiprināšanai mantojuma tiesībās testatora īpašums (arī kapitāldaļas) nevienam nepieder, jo testatora kā īpašnieka tiesības un pienākumi jau ir izbeigušies, bet jauno īpašnieku tiesības vēl nav nodibinātas.

Šajā periodā ir jārūpējas par  mantojumu, kas ir testamenta izpildītāja uzdevums. Testatora testamentā izteiktie rīkojumi var būt dažādi, tomēr testamenta izpildītājam ir jāpieliek visas pūles, lai viņam uzliktie pienākumi tiktu izpildīti pēc iespējas ātri un ar to rūpību, ar kādu testamenta izpildītājs rīkojas savās paša lietās. Testamenta izpildītājam ir jāveic mantojuma masas apsardzība, testatora mantas pieprasīšana no trešajām personām nolūkā iekļaut to mantojuma masā, testatora mantas nodošana mantiniekiem un citas tamlīdzīgas darbības. Bez testatora noteikta uzdevuma testamenta izpildītājam nav ne tiesības, ne pienākuma mantojumu pārvaldīt.

Tā kā testamenta izpildīšana ir ļoti svarīga procedūra, tad pirms izšķirties par šādu izvēli, nepieciešams izprast, kāds uzdevums dodams, pēc iespējas konkrēti norādot veicamās darbības, un  vai ieceltais testamenta izpildītājs spēs pildīt testatora patieso gribu, rīkojoties viņa mantinieku interesēs. Testatora rīkojumiem attiecībā uz testamenta izpildīšanu ir jābūt noformētiem tā, lai pēc iespējas izvairītos no pārpratumiem.

Tātad jāsecina, ka atbilde uz jautājumu „Ko darīt, ja miris kapitālsabiedrības dalībnieks ?” nevar būt īsa un konkrēta, bet ietver 1) norādi uz to, ko vajadzētu darīt pašam mantojuma atstājējam, lai viņa mantinieki varētu izpildīt viņa patieso gribu; 2) norādi uz to, ka nepieciešama operatīva rīcība, zvērināta notāra konsultācija, izpratne par mantojuma sastāvu un mantinieku loku, komunikācija ar kapitālsabiedrības valdi.