“Rīdzenes sarunas”- tiesiskuma lakmusa papīriņš

Tā saucamo “Rīdzenes sarunu” izsauktais sašutuma vilnis sabiedrībā sāk jau noplakt, un tagad “bumbiņa” ir  KNAB izmeklētāju un Parlamentārās izmeklēšanas komisijas laukuma pusē. Vai “Rīdzenes sarunu” lieta noklusīs tikpat rāmi un nemanāmi kā “oligarhu lieta”, vai arī tai būs turpinājums, rādīs laiks. Taču ja nu kādam vēl bija ilūzijas par līdzšinējo politisko vidi Latvijā, tad tādu vairs nav. Ventspilnieks.lv uzskata, ka sarunu autentiskuma noskaidrošana ir ļoti būtiska ne vien no tiesiskā, bet arī no morāli ētiskā aspekta. Nav pieņemami, ka varas stūre ir tādu cilvēku rokās, kuri vai katra teikuma galā lepni saka: bļ*ģ.

Atgādināsim, ka “oligarhu lietas” sākums meklējams pirms sešiem gadiem, kad Saeimas atteikums atļaut veikt kratīšanu tā brīža parlamenta deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā kļuva par vienu no Saeimas atlaišanas pamatojumiem. Lietas pamatā bija aizdomas, ka “Rīgas Tirdzniecības ostas” patiesie īpašnieki ir Ainārs Šlesers, Andris Šķēle un arī jau tolaik no amata pienākumu pildīšanas atstādinātais Ventspils mērs  Aivars Lembergs. Lietu KNAB izbeidza, bet šo gadu laikā divi no “oligarhu sarunu” varoņiem –  Šķēle un Šlesers jau “legalizējušies” kā RTO īpašnieki. Abu politiķu uzņēmumi kontrolē 60% RTO akciju, taču tiesībsargus šis apliecinājums “Rīdzenes sarunu” shēmu īstenošanai īpaši neuztrauc.

“Politiskā kampaņa”, “ļimončiks” un citi

Viens no “Rīdzenes sarunu” varoņiem, kā liecina žurnāla “Ir” publiskotie materiāli, ir arī smagos noziegumos apsūdzētais un no pienākumu pildīšanas atstādinātais Ventspils mērs Aivars Lembergs. Nebija pārsteigums, ka A.Lembergs speciāli sasauktā preses konferencē publiskotās “oligarhu sarunas” kārtējo reizi nosauca par politisko kampaņu, kas esot vērta pret viņu, tomēr izvairījās tieši atbildēt uz jautājumiem par savu dalību tajās un pārrunāto. Tāpat viņš atzīmēja, ka par sarunu un to atšifrējumu autentiskumu neesot nekādu ekspertīžu, līdz ar to nekas neesot pierādīts, sekojoši viņam nebūšot ko skaidrot gaidāmajai “oligarhu sarunu” parlamentārās izmeklēšanas komisijai, ja tā vēlēsies ar viņu runāt.

Pārmetumus noraida arī zaļzemnieks, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, kurš pēc “Rīdzenes sarunu publiskošanas slavens kļuva ar to, ka sarunās, iespējams, palūdzis Šleseram kā brīvostas valdes priekšsēdētājam “vienu praktisku jautājumu”. Runa ir par vairākus hektārus lielu zemes gabalu Daugavas kreisajā pusē. “Tur zem vienas firmiņas jeb zem divām viņš tagad ir piereģistrēts.” Īpašnieki esot vairāki, turklāt visi “zem svešām famīlijām”. Pašam Dūklavam, kā noprotams no sarunām, piederot 10% zemes, bet tagad kompanjoni vēlētos īpašumu pārdot un saņemt “15 ļimončikus”. Pēc šo sarunu atreferējuma Dūklavam tautas folklorā jau cieši pielipis vārds “ļimončiks”.

Kāda ir skandāla bilance?

Publiski izskanējis, ka KNAB, balstoties uz žurnālā “Ir” publiskoto informāciju, sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu ir sācis resorisko pārbaudi par publiski izskanējušo informāciju par to, ka iespējams valsts amatpersonas deklarācijās nav uzrādīts īpašums Rīgas brīvostas teritorijā. Pats Dūklavs tikmēr strikti turas pie apgalvojuma, ka nekāda nedeklarēta “zem svešām famīlijām” paslēpta īpašuma viņam nav, demisionēt ministrs negrasās, un vispār tie esot meli…

Arī KNAB, tiesa gan, pēc sabiedrības nepārprotama pieprasījuma, ķēries pie vairākām pārbaudēm saistībā ar žurnāla ”Ir” publicētajām, viesnīcā “Rīdzene” ierakstītajām politiķu sarunām, tajā skaitā tiek izmeklēts, kā sarunas varēja nonākt žurnāla rīcībā. KNAB priekšnieks Jēkabs Straume atzinis, ka izmeklēšanai būs vajadzīgs vismaz mēnesis, jo  saskaņā ar viņa  Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputātiem teikto, darbs ir ļoti apjomīgs, un tā veikšanai “ir grupa no trīs izmeklētājiem plus izmeklēšanas nodaļas vadītājs, kura ar šo jautājumu nodarbojas. Izskata katru operatīvās darbības laikā iegūtu informāciju no tāda aspekta, vai tur nav krimināltiesisku nodarījumu, kuri būtu jāvērtē kriminālprocesuālā ceļā, ierosinot resorisko pārbaudi, vai arī varbūt uzreiz kriminālprocesu, bet liels resurss ir paņemts no biroja, lai to izdarītu, jo man ir izmeklētāju tik, cik viņu ir.”

Interesanta ir arī gan ģenerālprokurora Ērika Kalnmeijera sniegtā informācija, gan saistībā ar viņu izskanējušas apgalvojums, ka tieši Kalnmeiers liedzis turpināt “oligarhu” noklausīšanos. Ģenerālprokurors tos sauc par meliem, tomēr atzīst, ka sarunu daļa, kas patlaban tikusi publiskota, iepriekš nav bijusi prokuratūras rīcībā, un “neesot skaidrs, kāpēc tā noticis”. “Kā man ir apliecinājis uzraugošais prokurors, nekad šādi jautājumi nav tikuši virzīti uz prokuratūru skatīšanai. Tātad šī izmeklēšana ir apstājusies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā – kādu iemeslu dēļ, es nevaru to atbildēt,” tā jau pirms kāda laika izteicās  ģenerālprokurors. Labā ziņa ir tā, ka viesnīcā “Rīdzene” noklausīto politiķu un uzņēmēju sarunu lietā ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers neatsakās vērtēt arī savu atbildību. Sarunā ar Latvijas Radio Kalnmeiers norādīja, ka neatkarīgi no Saeimas parlamentāras kontroles formas, piemēram Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas, viņš ar to sadarbosies un iesniegs visus nepieciešamos dokumentus

Tagad Saeima ir izveidojusi parlamentārās izmeklēšanas komisiju “Rīdzenes sarunu” lietā. Izmeklēšanas komisija izveidota, lai izvērtētu kriminālprocesa Nr.16870000911 lietā esošo informāciju par iespējamu valsts nozagšanu un faktorus, kas noveduši pie šīs krimināllietas izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā.

Komisija plānojusi pārbaudīt publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstību krimināllietas materiāliem un izvērtēt saistībā ar krimināllietu izskanējušo informāciju par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interešu labā, tostarp iespējamu nelikumīgu uzturēšanās atļauju un citu dokumentu izsniegšanas ietekmēšanu, kā arī potenciālos riskus cilvēkiem un videi.

Pārpublicēts no „Ventspilnieks.lv”  28.07.2017.g.

Latvijas valsts vienaudži tiekas Rundāles pilī

 

 

 

Foto: Dana Pulenčika

Skaistā, saulainā 15.jūlija dienā Rundāles pils apkārtni vērš vēl krāšņāku. Gar aleju, kas ved uz pili, izvietojušies dažādi mūziķu ansambļi, pils pagalmā graciozā menuetā griežas rokoko stilā tērpti kungi un dāmas.

Cita aiz citas piebrauc mašīnas un izkāpj vīri un sievas sniegbaltiem matiem, gadu nastas saliekti, bet jauneklīgu mirdzumu acīs un smaidu sejās. Viņiem ir jau 100 un dažam pat vairāk gadu, un viņi ieradušies greznajā Rundāles pilī uz pirmo Latvijas simtgadnieku salidojumu.

Ideja par Latvijas valsts vienaudžu godināšanu radās Rīgas aktīvo senioru aliansei un Latvijas Senioru kopienu apvienībai.  Šis projekts ir pilsoniska iniciatīva, kas radusies atsaucoties valdības aicinājumam, sagaidot valsts simtgadi, veidot sabiedriskas aktivitātes.

Uz salidojumu ieradās četrdesmit divi cilvēki, kuriem šodien ir 100 un vairāk gadu. Jāatzīst, ka mūsu mazo Latviju ar pilnām tiesībām varam saukt par ilgdzīvotāju zemi. Ieradās 42 ilgdzīvotāji, diemžēl krietni daudzi tomēr nejūtas vairs tik varoši, lai arī atbrauktu un svinētu šos svētkus klātienē.

Krāšņi uzpostajā pils Baltajā zālē valsts vienaudžus ievadīja un sēdināja rozēm pušķotos krēslos braši puiši un dāmas, tērpušies kā jau senajai pilij piederīgi. Zāle izrādījās pat nedaudz par mazu, lai uzņemtu arī visus simtgadnieku viesus.

Ar siltiem vārdiem simtgadnieku salidojumu atklāja Valsts Prezidents Raimonds Vējonis, kas bija ieradies kopā ar kundzi Ivetu Vējoni. Pēc tam simtgadniekus un visus klātesošos  uzrunāja arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.

Klātesošos ar saviem priekšnesumiem priecēja vīru koris “Absolventi”, arī vismazākie no bērnu vokālā ansambļa “Dzeguzīte”, operas soliste Kristīne Gailīte, dziedošie aktieri Rūdolfs Plēpis un Andris Bērziņš.  Andra Bērziņa ļoti emocionāli izpildīto „Dzīvīte,dzīvīte, šūpojos tevī” zālē esošie dziedāja līdz, bet, skanot „Svētvakaram” visi cēlās kājās un arī dziedāja līdz. Daudzu sirmgalvju acīs bija asaras…Salidojumā tika rādīti arī fragmenti no topošās dokumentālās filmas „Piedzimt kopā ar Latviju”.

Ļoti emocionāls un interesants bija pils sirds un dvēseles – Imanta Lancmaņa stāstījums par pašu pili un tās likteni laikmetu griežos.

Kā īpašs pasākums jāpiemin arī “Tautas saimes grāmatas” prezentācija, kas arī ir pilsoniskā iniciatīva valsts simtgadei.

Salidojuma svinīgā daļa noslēdzās ar simtgadnieku fotogrāfēšanos kopā ar valsts pirmajām personām un vairāku pašvaldību vadītājiem.

Viena no salidojuma dalībniecēm – Marta Melgalve, jau 104 gadus veca, atcerējās, cik varas, karus  un cik prezidentus pārdzīvojusi un aicināja ticēt, ka paši varam savu Latviju padarīt labāku, censties latviešiem citam citu atbalstīt.

Salidojumu atbalstošie sponsori – pašvaldības, organizācijas un uzņēmumi bija parūpējušies par tīri latviskā garā ieturētu bagātīgu cienastu gan pašiem simtgadniekiem, gan  viņu viesiem.

Varam būt lepni, ka spējām savas valsts simtgades vienaudžiem sagādāt šo svētku dienu !

 

Latvijas Senioru kopienu apvienības

valdes locekle,

BPTA valdes priekšsēdētāja                               

Astrīda Babāne

 

Kad dokuments nemaz nav dokuments

 Citāts no Ventspils mēra Aivara Lemberga preses konferences:  “Nekādu oligarhu sarunu, kurās es būtu piedalījies, šobrīd oficiāli nav, jo arī parlamenta rīcībā nav dokumenta, kur būtu rakstīts, ka Satversmes aizsardzības birojs vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, vai Drošības policija, vai policija, vai militārā izmeklēšana nodotu tādu un tādu sarunu uz tik un tik lapām.”

(Avots: “Delfi”, 11.07.2017.)

     Un te nu mēs nonākam pie lietas būtības. Kam un kāpēc mūsu valstī ir vai, tieši otrādi, nav likuma spēks. Kā un kāpēc spēkā ir tieši tādi un ne citādi noteikumi vai likumdošanas normas. Galu galā likumus un likumdošanas normas pieņem mūsu pašu cilvēki, kas par vienu vai otru normu balsojuši. Un, kā rādās, ir balsojuši zināmu interešu vadīti nevis pēc sirdsapziņas vai par valsti domājot. Vietā būtu kāds piemērs: 1940. gada Latvijas neatkarības zaudēšana ir okupācija. Par to neviens nešaubās un tieši tā to traktē arī starptautiski, neraugoties uz to, ka, tīri formāli un pieturoties pie Lemberga kunga loģikas, pievienošanās padomju impērijai taču notika “atbilstoši likumam”, balstoties uz tā laika zem tanku stobriem ievēlētā “parlamenta” lēmumu – tātad: kāda te okupācija. Vai Staļina laika represijas – arī tās taču notika pēc visām padomju impērijas laika likumdošanas normām. Arī tur ar “dokumentiem” viss bija kārtībā. Tad nezin kāpēc mēs tagad kalendārā esam ierakstījuši veselu virkni piemiņas datumu, lai godinātu represijās cietušos.

     Līdzīga ir situācija arī ar t.s. “oligarhu sarunām”. Tīri formāli (un atbilstoši Lemberga kunga preses konferencē paustajam) “dokuments” jau nemaz nav “dokuments”, jo KNAB to ar pieņemšanas – nodošanas aktu nav nodevis kaut kādiem tur Saeimas parlamentāriešiem. Un tātad – ko viņi tur ar muļķībām nodarbojas. Šādu sarunu eksistenci un pēc būtības to autentiskumu nenoliedz neviens – pat ne KNAB, ne prokuratūra, ne Nacionālās drošības padomes locekļi. Tāpēc Lemberga kunga arguments, ka “sarunu nav”, jo nav “dokumenta”, ir diezgan smieklīgs. Bet, nenoliegsim, demagoģiski ļoti iedarbīgs. Noliegt acīmredzamo.

      Taču svarīgākais nav pat tas, ka kaut kas tiek noliegts vai apstiprināts, kāds tiek iesēdināts vai tomēr paliek uz brīvām kājām. Svarīgākais šajā parlamentārās izmeklēšanas komisijā, kura, cerams, tiks nodibināta, ir pavisam kas cits. Izvērtēt un labot sistēmu, kas ļauj vispār šādām “oligarhu sarunām” notikt, nocērtot saknē iespējas tik brutālā un nekaunīgā veidā nozagt valsti, shēmot un “sakārtot lietas”. Svarīgākais ir nevis analizēt “sarunu” dalībnieku nenormēto leksiku vai šausmināties “ārprāts, ārprāts”, bet gan rūpīgi izvērtēt, kāpēc un kā tas vispār varēja notikt, kāds pretkorupcijas drošības ventilis nestrādāja un nenostrādāja esošajā politiskajā sistēmā, kur bija robi un kā tos aizlāpīt ciet, vai, vēl labāk: kā izveidot jaunu pret korupciju un valsts nozagšanas shēmām daudz drošāku sistēmu. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas funkcija un uzdevums nav kādu saukt pie tiesas, iebāzt aiz restēm vai publiski pakārt tirgus laukumā citiem par biedinājumu. Ar kriminālo izmeklēšanu vai sodīšanu lai nodarbojas atbilstošie dienesti un tiesas. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas uzdevums un mērķis ir analizēt situāciju, novērtēt morālo, ētisko vai politisko atbildību un tās robežas, izstrādāt priekšlikumus, lai jau pati sistēma un valsts uzbūve neļautu realizēties “shēmām” un “Rīdzenes” sarunām līdzīgiem darījumiem un norunām.

   Būsim godīgi, visos laikos un visās valstīs vienmēr ir bijuši un būs cilvēki, kas “tirgosies” ar ietekmi, varu un finansēm un gribēs negodīgiem “shēmošanas” paņēmieniem, tā teikt, sadalīt valsts resursus, no politikas un valsts izsitot tikai un vienīgi biznesa labumu. Politbizness ir eksistējis un eksistēs. Un tieši tas ir šīs parlamentārās komisijas pamatmērķis – līdz minimumam novērst riskus, ka šis politbizness var ietekmēt procesus valstī. Un tad jau nākamais solis ir labot likumdošanas normas, kas tad arī pateiktu, Ventspils mēra vārdiem runājot, kurš “dokuments” ir “dokuments”. Izlabot likumus tā, lai arī šādas “sarunas uz tik un tik lapām”, kas publicētas medijos, būtu pietiekams “dokuments”, lai vērstos pret personām, kas shēmo un mēģina nozagt valsti. Ja ne krimināltiesiskā ziņā, tad morāli ētiskā noteikti. Ar visu politisko atbildību piedevām.

 

Pārpublicēts no

“Ventspilnieks.lv”, 14.07.2017.

Nebūsim vienaldzīgi malā stāvētāji !

     Jau ilgāku laiku mūsu sabiedrību satrauc informācija par tā saucamajām „Rīdzenes” sarunām un visu, kas ar tām saistīts.

     Kā  ziņots, viesnīcā „Rīdzene” noklausītās vairāku politiķu un uzņēmēju sarunas kalpoja kā viens no galvenajiem pierādījumiem tā dēvētajā oligarhu lietā, kas tika ierosināta 2011. gadā pēc Krimināllikuma pantiem par kukuļņemšanu, kukuļdošanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un valsts amatpersonām likumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu.

     KNAB šo lietu izmeklēja vairākus gadus, tomēr izrādījās, ka noklausītās sarunas nav pietiekami pierādījumi apsūdzības celšanai un šo personu saukšanai pie kriminālatbildības un kriminālprocess tika izbeigts.

     Pēc tam, kad sabiedrībai tika zināms šo sarunu saturs, tautas sašutums izpaudās gan kā pikets pie Ģenerālprokuratūras, prasot ģenerālprokurora atkāpšanos, gan kā iespaidīga manifestācija 13.jūlija vakarā Pils laukumā. Šo tautas sapulci organizēja Jaunā konservatīvā partija (JKP).

     Kultūras ministrijas mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis aicināja Latvijas medijus izmantot patlaban esošo situāciju un pašattīrīties un norādīja, ka mediji arī ir daļa no problēmas, jo Latvijā ir viens konkrēts politiķis Ventspilī, kurš ļoti labi apzinās mediju ietekmi un spēj to pavērst sev vēlamā virzienā.

Daudzie runātāji pauda sašutumu par situāciju, kad valsts izlaupīšana faktiski paliek nesodīta un aicināja tautu nepalikt par  vienaldzīgu malā stāvētāju.

     Arī Valsts Prezidents Raimonds Vējonis atrada par iespējamu personīgi iznākt pie tautas un  pateikties cilvēkiem par piedalīšanos tautas sapulcē. Prezidents sacīja: „Jūs esat par tiesisku, stipru valsti, es esmu par stipru tiesisku valsti. Mēs esam arī par atklātu sabiedrību, brīviem, neatkarīgiem medijiem,  un, protams,  ka stipras valsts pamatā ir tiesiskums”.

     Tautas sapulces dalībnieki tika aicināti parakstīt manifestu, tajā izvirzītas trīs galvenās prasības un tās ir: Valsts Prezidentam pieprasīt oligarhu sarunās iesaistīto ministru – satiksmes ministra Ulda Auguļa (ZZS) un zemkopības ministra Jāņa Dūklava (ZZS) demisiju.  Nacionālās drošības komitejai un tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam (VL-TB/LNNK) sniegt situācijas izvērtējumu no demokrātijas principu viedokļa un pieprasīt ģenerālprokurora Ērika Kalnmeijera paskaidrojumu par tiesisko nekompetenci valsts iestāžu aistāvībā, savukārt tā iztrūkuma gadījumā pieprasīt ģenerālprokurora atkāpšanos.

     Tautas sapulces Manifestu parakstījuši 1200 cilvēku, to skaitā ari biedrības „Par taisnīgumu un atklātību” valdes priekšsēdētāja.

     Tautas sapulces Manifests tiks iesniegts Valsts Prezidentam.

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes priekšsēdētāja                                        

 Astrīda Babāne