Aktualizējas jautājums par grozījumiem likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu”

Tikai divi mēneši palikuši līdz 2017.gada 1. janvārim, kad stājas spēkā grozījumi likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Par šī likuma grozījumu ietekmi uz ekonomisko situāciju valstī, radot nevienlīdzīgu konkurenci un faktiski iznīcinot mazo uzņēmēju, argumentēti skaidrots  14.    oktobrī ievietotajā Tatjanas Bernhardes analītiskajā rakstā.

Paliek neatbildēts jautājums, kādēļ tikai tagad jautājumam par pieņemto likuma grozījumu acīmredzamo negatīvo ietekmi uz valsts tautsaimniecību kopumā beidzot pievērsta uzmanība.

Varbūt tādēļ, ka , neskatoties uz Labklājības ministrijas pārstāvju skaidrojumu, ka savulaik presē plaši izziņoti un ar nevalstisko organizāciju līdzdalību  likuma  grozījumi pieņemti ,tā gluži nebija? Un tikai tagad, kad trauksmi cēla mazo un vidējo uzņēmumu pārstāvji, jo tos apkalpojošie grāmatvedības uzņēmumi „atklāja” šos grozījumus un aprēķināja iespējamās sekas, likuma grozījumiem beidzot tiek pievērsta uzmanība !

Jautājumu par likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” grozījumiem 26. oktobrī skatīja Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padomes sēdē.

Labklājības ministrijas pārstāve Airīna Dreimane sniedza īsu prezentāciju „Minimālais valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekts”. Protams, prezentācijā pasvītroti tikai tie ieguvumi, kādus gūs darba ņēmējs, palielinot savu tā saucamo pensijas „drošības spilvenu”. Bet, ka šis „spilvens” palielināsies uz darba devēja rēķina, kurš vairumā gadījumu nespēs turpināt savu darbību, par to ministrijas pārstāve nerunāja. Interesanti, ka uz Padomes locekļu jautājumu, vai likuma grozījumu izstrādē piedalījās arī nevalstisko organizāciju pārstāvji, atbilde bija noraidoša.

Pārstāvot Latvijas juristu apvienību un biedrību ‘Par taisnīgumu un atklātību”, Astrīda Babāne Padomes locekļus īsumā informēja par tām negatīvajām sekām, kādas šie grozījumi radīs galvenokārt mazajiem uzņēmējiem, arī par nevienlīdzīgo konkurenci darba ņēmēju vidū un, faktiski visiem priekšnoteikumiem ēnu ekonomikas sektora paplašināšanai, kā arī par iespēju vērsties Satversmes tiesā.

Memoranda padome nolēma pie šī jautājuma izskatīšanas atgriezties nākošajā padomes sēdē. Savukārt, Latvijas Juristu apvienība sadarbībā ar biedrību „Par taisnīgumu un atklātību” jau tuvākajā laikā izstrādās rīcības programmu, lai vēršoties pie attiecīgajām valsts institūcijām panāktu, lai  likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu” tiktu atvērts un minētie tā grozījumi atcelti.

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību” valdes priekšsēdētāja       

Astrīda Babāne

Vai nepilno darba laiku strādājošiem valsts gatavo „pārsteigumu” ?

Biedrība „Par taisnīgumu un atklātību” ir dziļā neizpratnē par noslēpumainību, ar kādu sākot no 2017.gada 1. janvāra tiks pielietoti jauni noteikumi,aprēķinot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Jaunie noteikumi netiek atspoguļoti masu saziņas līdzekļos, par tiem arī biedrība faktiski uzzināja tikai saņemot šeit publicēto materiālu.

 

 

Par valsts sociālās apdrošināšanas maksājumu piemērošanu no minimālās algas, gadījumos, kad uzņēmējs nodarbina darba ņēmēju nepilnu darba laiku

2015.gada 30. novembrī tika pieņemti grozījumi likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Šajos grozījumos tika izveidots jauns pants 20.3prim, kurš stāsies spēkā 2017.gada 1.janvārī.

Panta 2.daļa:

“Ja aprēķinātais obligāto iemaksu objekts ir mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, obligātās iemaksas no starpības starp Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru un atbilstoši šā likuma 14. panta pirmajai daļai aprēķināto obligāto iemaksu objektu aprēķina un no saviem līdzekļiem veic darba devējs, izņemot darba devēju – mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju. Darba devējs obligāto iemaksu starpību aprēķina, ievērojot šā likuma 20. panta pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā daļā noteikto. Aprēķināto starpību pilnā apmērā darba devējs no saviem līdzekļiem iemaksā šā likuma 21. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.”

 Šie grozījumi nosaka to, ka uzņēmējiem, kuri nodarbina darbiniekus nepilnu darba laiku, būs jāmaksā par viņiem valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi (turpmāk tekstā VSAOI) no minimālās algas. Jāsaprot, ka šie likuma grozījumi skars mazos uzņēmējus, jo tieši to ekonomiskā situācija neļauj nodarbināt darbiniekus pilnu darba laiku – pašizmaksas aprēķini, nepietiekams pircēju, pakalpojumu ņēmēju skaits un citi iemesli.

Neskatoties, ka grozījumi likumā pieņemti jau 2015.gada 30.novembrī, tomēr diskusija par šī panta īstenošanas sekām un iespaidu uz mazo uzņēmēju saimniecisko darbību nav sākusies.

Iespējamie iemesli par diskusijas neesamību:

• Mazos uzņēmējus nepārstāv ne Tirdzniecības un rūpniecības kamera, ne Darba devēju konfederācija, ne kāda cita organizācija, kas labi orientējas likumdošanas niansēs;
• Kaut arī šie likuma grozījumi stāsies spēkā 2017.gada 1.janvārī, Latvijas valsts tā arī nav uzsākusi informatīvo kampaņu par šīs likuma normas īstenošanas procesu dzīvē, jo pēc būtības tad ir jāatzīst, ka tā slēpta nodokļa likmju (apjoma) palielināšana;
• Tiesību normu piemērotājs (domāts – mazie uzņēmēji) ir bezspēcīgs savu nelielo saimnieciskās darbības apjomu dēļ pretoties un apliecināt šīs pieņemtās likuma normas absurdam, kā rezultātā šie likuma grozījumi būtiski ietekmēs mazo uzņēmēju maksātspēju, rentabilitāti, pat spēju izdzīvot.

Lūk, tikai daži aspekti par iespējamām sekām:

• Mazo uzņēmēju “iedzīšana stūrī”, mudinot:

1. Vispār atbrīvot no darba nepilna laika nodarbinātos, papildinot ar viņiem bezdarbnieku rindas;
2. Riskēt un piesaistīt darbiniekus nelegāli, bez darba līgumiem, gadījumos, kad rodas papildus nepieciešamība pēc tiem īsos laika periodos;
3. Var rasties visu nodokļu maksājumu kavējumi, jo ienākumu apgrozījums uzņēmējiem nepieaug, pieaug tikai nodokļu slogs;
4. Pieaugs likvidēto mazo uzņēmēju skaits, tiks izbeigta uzņēmējdarbība, un būtiski pieaugs iespēja doties darba meklējumos ārpus Latvijas ar visām no tā izrietošajām sekām;

• Mazo uzņēmēju izbraukšanas rezultātā no valsts, samazināsies jau tā kritiskā iedzīvotāju masa, jo varbūtība, ka Latvijas uzņēmējs var veiksmīgi darboties arī citās valstīs, nozīmē to, ka tie aizbrauks kopā ar ģimeni;
• Iepriekš minēto argumentu rezultātā samazināsies gan mazo uzņēmējdarbības veicēju skaits, gan patērētājs, jo situācija rosinās tos doties prom no valsts.

Tāpēc vēlos uzsākt diskusiju par šīs likuma normas atbilstību Latvijas mazo uzņēmēju iespējām, kā arī par tās reālo piemērojamību reālajā dzīvē.

Man rodas jautājumi:

• Citētajā likuma pantā pateikts, ka darba devējs šīs papildus izmaksas sedz no saviem līdzekļiem. Kādu VSAOI likme tiks piemērota darba devējam un kāda darba ņēmējam par aprēķinu (nepadarītā darba samaksu) līdz minimālajai darba algai – kopējo likmi 34,09%, vai tikai darba devēja likmi 23,59%?
• Gadījumā, ja jāmaksā pilnā likme, vai tad tas tiks personificēts?
• Ja tiks personificēts, no kā savu daļu maksās darba ņēmējs, kurš strādā nepilnu laiku, nopelnot līdz 39.18eiro? Tāds ir obligātais darba ņēmēja maksājums no minimālās algas – 370eiro x 10.50%. Tas nozīmē, ka visa viņa nopelnītā alga aiziet VSAOI maksājumam. Piemēram, biroja telpu apkopējs atbilstoši darba apjomam mēnesī nopelna 39.18eiro. Ja darba devējam un darba ņēmējam jāmaksā VSAOI maksājums no minimālās algas, tad pie esošajām likmēm darba ņēmējam viss nopelnītais aiziet nodokļu maksājumā.
• Veidojas risks, ka minimālās darba algas saņēmējs tiks diskriminēts pret nepilna darba laika darītāju, jo abi saņems vienādas sociālās garantijas;
• Ja papildus VSAOI maksājums jāveic darba devējam no saviem līdzekļiem, ir saskatāms uzņēmēju diskriminācijas jautājums, jo konkurētspēja tiek ierobežota būtiskas pašizmaksas pieauguma dēļ? Tas nozīmē, ka mazā uzņēmēja produkta vai pakalpojuma cena būtiski pieaugs par nepamatotajiem VSAOI maksājumiem?
• Kā plānots šos aprēķinus atspoguļot grāmatvedības atskaitēs?
• Kur uzņēmējs, lai atrod vietu savā pašizmaksā šo izmaksu pieaugumam, kas nav atkarīgi no saražoto preču daudzuma vai sniegto pakalpojumu apjoma? Jo pēc būtības tie ir valsts uzspiesti maksājumi, kurus ieliekot pašizmaksā, saimnieciskā darbība ir nerentabla.

Piemēri uzņēmējdarbībā, kad tiek nodarbināti nepilna darba laika darbinieki:

• Sabiedriskajā ēdināšanā sastrēguma stundās (piemēram, pusdienas laiki) tiek nodrošināta klientu apkalpošana, bet citās stundās nav šis darbinieks nepieciešams, jo to var izdarīt pamatdarbinieks, kurš strādā pilnu darba laiku;
• Ražošanas procesos dažādos uzņēmumos ir nepieciešams nodrošināt pasūtījumu izpildi, tādejādi tiek piesaistīti darbinieki konkrētu darbu izpildei konkrētās stundās;
• Tirdzniecībā par pārdevējām strādā māmiņas, kuras audzina bērnus, tāpēc nevar strādāt pilnu darba laiku, vai arī tas nav nepieciešams, jo vīri nodrošina ģimenes budžetu, bet tomēr sievietēm gribas būt sabiedrībā;
• Mazais ražotājs ražo, piedalās tirdziņos, novāc ražu, kā rezultātā saimnieciskās darbības procesa nodrošināšanai bieži ir nepieciešami nepilna darba laika darbinieki;
• “gateri” laukos nestrādā regulārā ciklā, bet atkarībā no vietējā pieprasījuma, kā rezultātā darbinieki atnāk un izdara darbu tad, kad tas ir nepieciešams;
• Laukos daudzi cilvēki pat vēlas strādās nepilnu darba laiku, tādējādi ir iespēja apstrādāt savu lauku sētu, un papildus piepelnīties’
• Uzņēmēji, kas nodrošina apkopēju servisu, tikai izmanto darbaspēku, kuri strādā nepilnu darba laiku, jo parasti telpu uzkopšana veicama vakara vai rīta stundās;
• Liela daļa grāmatveži strādā nepilnu darba laiku vairākos uzņēmumos;
• Sabiedriskā ēdināšanā agri no rīta atnāk viena māmiņa uzcep konditorijas izstrādājumus un aizsteidzas nomainīt dzīves draugu, lai audzinātu mazuli, tad nāk nākamais cilvēks un tirgo šo produkciju, vakarā nāk cits cilvēks, kas visu to sakopj.

Tādu piemēru ir daudz, tie ir dažādi atkarībā no uzņēmējdarbības veida.

Šie norādītie piemēri liecina par to, ka mazajā uzņēmējdarbībā objektīvu apstākļu dēļ darba devējs nevar nodrošināt pilnu darba slodzi, jo tad veidojas ekonomiski neizdevīga pašizmaksa, kas galu galā īstenojas darbības izbeigšanā.

Norādītajos piemēros redzams, ka

• Nepilna darba laika darbinieki tiks diskriminēti salīdzinājumā ar tām cilvēku kategorijām, kas norādītas minētās normas (20.3prim panta) grozījumos – ieslodzītie, studenti, pirmspensijas vecumu sasniegušie darbinieki…;
• Likuma grozījumu rezultātā noteiktais nodokļu slogs veicina uzņēmējdarbības ierobežošanu, samazina mazo uzņēmēju konkurētspēju;
• Faktiski būs jāmaksā VSAOI par praktiski nepaveiktu darbu, nesaražotu produkciju, neveiktu pakalpojumu;
• Šie likuma grozījumi ir slēpta nodokļu (apjoma) palielināšana

Attiecībā uz vidējo darba algu Ekonomikas ministrijas un Finanšu ministrijas līmenī būtu vienreiz jāatrisina jautājums par korektas vidējās algas noteikšanu.

Šobrīd statistikā noteiktā vidējā alga nav korekta, jo tā tiek aprēķināta no statistikas respondentiem, kuri ir sasnieguši noteiktu realizācijas apgrozījumu, kas liecina par to, ka šajā vidējās algas noteikšanas mehānismā mazie uzņēmēji kā respondenti vispār netiek atlasīti.

Jāsaprot, ka mazajiem uzņēmumiem nav laika par kaut ko cīnīties, pierādīt, jo ir jānodrošina sava saimnieciskā darbība, jo mazā uzņēmumā uzņēmuma īpašnieks, vadītājs veic virkni darbus, pienākumus, kas lielākos uzņēmumos ir deleģēts vairākiem darbiniekiem. Tos darbus, kurus tas tomēr nevar veikt, tad tiek konkrētu darbu izpildei piesaistīti specializēti darbinieki (apkopēji, grāmatveži, zāģu operatori…).

Mājas lapā   http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/4160BDF9D425FEA7C2257ED000256C15?Op enDocument redzams, ka Likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”” (turpmāk – likumprojekts) izstrādei ar Finanšu ministrijas 2015.gada 20.maija rīkojumu Nr.212 tika izveidota darba grupa, kuras sastāvā bija iekļauti 12.Saeimas deputāti, Finanšu ministrijas, Labklājības ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji.

Vai tiešām nevienam šajā darba grupā neradās manis izvirzītie jautājumi?

Vai Labklājības ministrijas agoniskā vēlme piepildīt sociālo budžetu pensiju, pabalstu izmaksām ir atbalstāma, lai iznīcinātu ekonomisko vidi reģionos, kur notiek ne tik aktīva saimnieciskā, ekonomiskā un citāda veida aktivitāte?

Vai izvērtējot šo likuma grozījumu adekvātumu, kāds pirms tam ir pētījis mazā uzņēmēja biznesa vidi reģionos?

Saprotams, ka ir negodīgi uzņēmēji, kuri nemaksā nodokļus, bet tam ir jāatrod citi atklāšanas mehānismi, nevis jāierobežo mazā uzņēmēja tiesības uz uzņēmējdarbību kaut tādā apjomā, kā to ir iespējams nodrošināt reģionos.

Pārskatam:

Izvilkums no likuma grozījumu anotācijas informatīvā ziņojuma  http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40335618&mode=mk&date=2014-10-21 “Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu”  .

Lai gan likumprojekta mērķis ir vērsts uz to, lai nodrošinātu pakāpeniski visu darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu vismaz no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas, tomēr pastāv iespēja, ka daļa darba ņēmēju paliks bez darba vai pat vispār kļūs ekonomiski neaktīvi, t.i., tiks atbrīvoti vai arī kapitālsabiedrības tiks likvidētas, kā arī pastāv iespēja, ka pašlaik legāli nodarbinātie tiks nelegāli nodarbināti, tādejādi turpinot darboties “ēnu ekonomikā”. Līdz ar to pastāv risks, ka speciālā budžeta ieņēmumi no šī likumprojekta ieviešanas nesasniegs prognozētos ieņēmumus.

Papildus šādas pieejas ieviešana faktiski Latvijas darba tirgu padarīs mazāk elastīgu, arī godprātīgajiem darba devējiem, jo īpaši tiem, kas darbojas eksporta jomā, būs mazākas iespējas reaģēt uz pēkšņām pieprasījuma izmaiņām, kamēr citu valstu konkurējošajiem uzņēmumiem šādu ierobežojumu nebūs. Turklāt jāņem vērā, ka darba ņēmēji, kuri būs palikuši bez darba, palielinās bezdarbnieku skaitu, samazināsies jaunu darba vietu radīšanas temps, jo īpaši mazāk kvalificētu darbinieku gadījumā, iespējams, būtiski palielinot ilgstošā un arī strukturālā bezdarba riskus, kā arī palielināsies izdevumi, kas būs saistīti ar bezdarbnieku pabalstu izmaksu un citiem bezdarbnieku atbalsta pasākumiem, tajā skaitā pārkvalifikāciju, kā arī pašvaldību sniegtajam sociālās palīdzības atbalstam.”

Tātad pašos pamatos šī milzu problēma anotācijā ir atspoguļota, tomēr likums ir pieņemts, neņemot vērā būtiskas norādes no iebildumu sniedzējiem.

Visa šī rezultātā lūdzu uzņēmējus aktīvi iesaistieties diskusijā par šo likuma grozījumu atbilstību reālajai dzīvei atbilstību Satversmei, jo tiek ierobežota spēja veikt uzņēmējdarbību. Kā arī radīsies nespēja konkurēt ar uzņēmumiem attīstītajos reģionos, kur pircēji un pakalpojuma ņēmēju skaits ir lielāks, nekā sliktāk attīstītajos reģionos, jo pašizmaksa vienai produkcijas vienībai ir vienāda, bet tā tikls kropļota, ja mazajam uzņēmējam no saviem līdzekļiem tajā būs jāiekļauj nepamatoti VSAOI maksājumi par faktiski neizpildītu darbu.

Lūdzu iesaistieties sociālajos tīklos, zvanot uz Ekonomikas ministriju, sanākot kopā saietos, lai paustu savu attieksmi par šo likuma grozījumu absurdumu.

 

Tatjana Bernharde

Mazā uzņēmēja T.B.BIROJS SIA

Mēs turpinam informēt

 

Turpinam informēt par neizprotamajām mantošanas un īpašuma tiesību iegūšanas lietām namīpašumam Rīgas centrā.

Kā recidīvista Dauguļa līdzgaitnieks tika pie mājas?

Jau rakstījām par kādas Mēness ielas ēkas dīvainajiem mantošanas apstākļiem. Proti, ēku Mēness ielā 15/17 1994. gadā denacionalizācijas rezultātā atguva Zviedrijā dzīvojošs latvietis Edgars Staks. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, jo deviņdesmitajos gados savus namīpašumus atguva daudzi ārzemēs dzīvojošie latvieši. Šajā gadījumā interesanti šķiet tas, ka pēc mājas iedzīvotāju domām minētais īpašums kā bezsaimnieka manta patiesībā pienāktos valstij, taču tā vietā namā nu saimnieko ar kādreizējo īpašnieku ģimenei radniecības saitēm nekādi nesaistītas personas.

Mājas iedzīvotāji saņēmuši apstiprinājumu no Zviedrijas, ka Edgars Staks nekad nav pieprasījis minētā īpašuma atgriešanu, jo vēl 1939. gadā, aizbraucot no Latvijas, saņēmis par to kompensāciju. Taču pēc viņa nāves situācija mainījās. Vēl 1990. gadā starp Edgaru Staku un viņa kundzi Lūciju tika sastādīts savstarpējs testaments, taču Lūcija Staka neilgi pēc tam saslima ar garīgu saslimšanu, un nonāca Stuerbijas pansionātā, kurā arī nepārtraukti atradās līdz pat savai nāves dienai 2001. gada janvārī. Pēc viņas vīra nāves kundzei tika iecelti divi aizbildņi, kuriem tad arī vienīgajiem bija tiesības rīkoties kundzes vārdā un raudzīties, lai tiktu ievērotas viņas tiesības. Taču šie aizbildņi Lūcijas vārdā tiesības uz namu kā mantojuma daļu nepieteica, vēl vairāk – namīpašums Rīgā nemaz nebija iekļauts kopējā mantojumā masā.  Stokholmas pilsētas aizbildnības pārvaldes izdotajā izziņā teikts  – L.Stakas īpašumā ir dzīvoklis ar trīs istabām un virtuvi, bet kopējais īpašums galvenokārt sastāv no  SE Bankas pārvaldīta kopieguldījumu fonda, kura kopējā vērtība ir 600 000.

Pēc Lūcijas nāves uz namīpašumu Mēness ielā pieteicās viņas brāļa dēls Gunārs Sukuts. Tiesa, nama īrniekiem jauno īpašnieku nācās visai ilgi meklēt rokā, lai viņš pildītu savus īpašnieka pienākumus un ēkai nodrošinātu kaut minimālu apsaimniekošanu. Vēlāk, jau kādā no neskaitāmajiem tiesas procesiem, Sukuta kungs teiks, ka tanī laikā viņš namīpašuma pārvaldīšanas jautājumiem pievērsties nevarējis, jo atkopies pēc insulta. Tomēr daudz interesantāka šķiet otra mantiniece – Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošā Edgara Staka māsas meita Ingrīda Strupe. Pat ne tik daudz viņa, cik kundzes pilnvarotais pārstāvis Igors Šepetis, jo simtprocentīga apstiprinājuma tam, ka pilnvaru par visām iespējamām darbībām ar ēku  tiešām parakstījusi Ingrīda Strupe, nav. Toties viņas vārdā bijuši pietiekami daudzi civiltiesiski strīdi par mantojuma dalīšanu visās Latvijas tiesu instancēs.

Kas īsti ir ASV latvietes it kā uzticības persona Šepetis? Izrādās, minētais kungs bijis saistīts ar bēdīgi slaveno slepkavu un recidīvistu Jāni Dauguli, un 2012. gadā kopā ar Dauguli, Kasparu Beķeri un Vilni Šustu sēdies uz apsūdzēto sola. Šepetis vienīgais no visiem savu vainu noliedza, pārējie strīdējās vien par lomu sadalījumu.   Rīgas apgabaltiesa 2013. gadā visus atzina par vainīgiem. Daugulim piesprieda mūža ieslodzījumu, bet Šepeti par apsūdzībām šajā kriminālprocesā sodīja ar brīvības atņemšanu uz 13 gadiem ar mantas konfiskāciju un policijas kontroli uz diviem gadiem. Taču, pieskaitot jau iepriekš piespriesto sodu kādā citā kriminālprocesā, kā galīgais sods Šepetim tika noteikta reāla brīvības atņemšana uz 13 gadiem un sešiem mēnešiem ar mantas konfiskāciju un policijas kontroli uz diviem gadiem.

Lai nu kā, bet vēl pirms šiem notikumiem tiesvedību rezultātā Šepetim izdevās pierādīt, ka māja pienākas Ingrīdai Strupei. Pagaidām gan nav skaidrs, kādu darbību rezultātā par īpašnieku negaidot kļuva pats Šepetis, toties ņemot vērā iepriekš minēto tiesvedību, kļūst saprotams, kādēļ viņš ātri vien pusi no mājas norakstīja sievai Svetlanai Šepetienei, bet otru daļu, iespējams, fiktīvi, pārdeva kādam Igoram Ivanovam.

Šķiet dīvaini, kādēļ tiesa vairākās instancēs tik ietiepīgi nevēlējās redzēt no Zviedrijas arhīviem izprasītos dokumentus, un būtībā darīja visu, lai tik māja nonāktu pie “pareizā” mantinieka. Neoficiāli avoti neizslēdz iespēju, ka vajadzīgie cilvēki saņēmuši visos laikos vissaprotamāko “argumentu”.  Vislabāk situāciju raksturo mājas iedzīvotāju vēstulē LR tieslietu ministram Rasnača kungam, AT priekšsēdētājam Bičkoviča k-gam, Ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeijeram, KNAB priekšniekam un citām augstām amatpersonām teiktais:  Par nekustamo īpašumu noritēja vairākas tiesvedības (Rīgas apgabaltiesas tiesvedībā atradās Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras celtā prasība Latvijas valsts interesēs, kurā tiek lūgts atzīt nekustamo īpašumu par bezmantinieka mantu). Mums nesaprotamu iemeslu dēļ lietas iztiesāšanas laikā Ģenerālprokuratūras nostāja ir mainījusies un prokuratūra no lietas ir izstājusies (2014.gada 7.oktobra tiesas sēdē prokurors G.Bērziņš atsauca prasību), pārtraucot cīnīties par valsts mantu. Kā vienīgais prasītājs lietā palika Finanšu ministrija, kura arī savu prasību ir atsaukusi, t.i. neviena valsts institūcija līdz galam necīnījās par valstij piekrītošu bezmantinieka mantu. (..)

Kāpēc par māju Mēness ielā norit tādas cīņas, kā atbildīgās valsts institūcijas kratījās vaļā no valstij piekrItošas mantas – turpināsim informēt.

No portala www.procesilatvija.lv materiāla

Starptautiskajai Senioru dienai veltīts pasākums

        Visā pasaulē 1.oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā Senioru diena. Arī Rīgā, lai godinātu senioru devumu valsts tautsaimniecības attīstībā  kopumā paaudzēm solidarizējoties, Rīgas aktīvo senioru alianse (RASA) un  nevalstisko organizāciju  Kopienu apvienības dalīborganizāciju vadītāji, tajā skaitā  arī biedrības „Par taisnīgumu un atklātību” valdes priekšsēdētāja, pulcējās kopā, lai noliktu ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Nolikuši ziedus, pasākuma dalībnieki cauri rudenīgi krāšņajam Bastejkalnam devās uz Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcu. Svētku pasākumu atklāja Kopienu apvienības Rīcības komitejas vadītāja Inese Švekle.

Ar īsu svētku uzrunu  klātesošos sveica biedrības „Rīgas aktīvo senioru alianse”’valdes priekšsēdētāja Terezija Mackare. Pakavējusies pie šīs svētku dienas iedibināšanas 1991.gada 1. oktobrī ANO ģenerālajā asamblejā, Terezijas kundze atgādināja, ka cilvēki mēdz aizmirst, ka sabiedrības novecošanās ir neizbēgams process, bet dzīves stūrakmeni virzīt vajag tā, lai mēs, seniori, būtu noteicēji par savu dzīvi. Tādēļ vecumdienās ir aktīvi jāiesaistās visās dzīves aktivitātēs – profesionālajās, politiskajās, sabiedriskajās un, protams, ģimenes dzīvē, saglabājot savu veselību un neatkarību.

Mums jāveicina pilsoniskās aktivitātes, radot tādas iespējas, lai sabiedrībā tiktu novērtēts arī katra seniora ieguldījums valsts, tautsaimniecības attīstībā, kopā ar jauniešiem jāvar reaģēt uz jauniem izaicinājumiem, iedvesmojot vienam otru.

Mēs nevaram apturēt pasauli, tāpēc neatliek nekas cits, kā iemācīties tajā dzīvot.

Savas īsās uzrunas beigās Terezijas kundze novēlēja katram senioram rītu sagaidīt ar prieku, katru vakaru ar gandarījumu. Būt drošiem par rītdienu, būt veseliem un laimīgiem katru dienu un dzīvot ar prieku.

Sekoja svētku koncerts, kurā  skanēja J.S.Baha,C.Franka skaņdarbi ērģeļnieces Larisas Bulovas izpildījumā, Juris Vizbulis (balss) sniedza īstu baudījumu ar G.F.Hendeļa un F.P.Tosti pazīstamu skaņdarbu izpildījumu. Patīkamu pārsteigumu sagādāja jauniešu Gospeļu kora priekšnesumi.

Pēc koncerta sākās svētku Dievkalpojums, kuru vadīja Viņa Eminence kardināls Jānis Pujāts.

Katrs viņa vārds izskanēja no sirds uz sirdi, vienaldzīgo dievkalpojumā nebija.

Skaisto svētku turpinājumā seniori devās uz RASA mājvietu Šarlotes ielā, kur pie pašu sarūpēta cienasta galda vēl ilgi izskanēja domas par paveikto, par nākotnes plāniem. Arī dziesmas neizpalika, gan patriotiskas, gan mazliet nebēdnīgas, tās skanēja braši.

Kopīga sapulcējušos senioru lūgšana – Lai Dieva svētība mūsu darbiem !

 

 

Rīcības komitejas locekle,

Biedrības „’Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes priekšsēdētāja                                              Astrīda Babāne