Vai darbinieka vecums ir darba vides psihoemocionālais risks

   Mg.iur Barba Girgensone

     Demogrāfiskās pārmaiņas darba tirgū tiek saistītas ar iedzīvotāju novecošanas tendenci un darba ņēmēju darba mūža pagarināšanas tendenci. Iedzīvotāju novecošana nozīmē arī darbaspēka novecošanu un tā ir objektīva sociāla parādība un prasa elastīgu attieksmi no darba devēju un darba tirgus politikas veidotāju puses. Darbaspēka novecošana ir cieši saistīta ar valsts realizēto sociālo politiku, jo dažādas sociālās garantijas, kas ir vai nav pieejamas noteikta vecuma darbaspējīgajiem cilvēkiem, motivē vai vienkārši piespiež viņus iesaistīties darba tirgū vai atrasties ārpus tā.

     Tas nozīmē, ka gados jauni cilvēki var nestrādāt pastāvīgu darbu, jo mācās, vai atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā (abos gadījumos ir iespējams saņemt ienākumus), viņi ir mobīli, izmanto ES nodrošināto brīvo darbaspēka kustību un ienākumus gūst dažādās valstīs, dažādos darbos, savukārt vecāka gada gājuma cilvēki ir spiesti strādāt, jo viņu ienākumi ir neatbilstoši viņu vajadzībām, viņi nav mobīli, jo ir piesaistīti gan dzīvesvietai, gan īpašumam. Tādejādi papildus tai demogrāfiskajai statistikai, kas uzrāda valsts iedzīvotāju vecuma specifiku, valsts realizētā sociālā, nodarbinātības un nodokļu politika veicina tā darbaspēka, kas piedāvā sevi nacionālajā darba tirgū, novecošanu.

        Gados vecāki darba ņēmēji nav viendabīga grupa, jo dažādiem cilvēkiem atšķirības funkcionālo spēju un veselības stāvokļa ziņā ir dažādas. Tāpēc darba devējs, kas pratīs veidot kolektīvu līdzsvarojot enerģiju un pieredzi, būs ieguvējs, jo nodrošinās veselīgus un sabalansētus darba apstākļus, tādejādi panākot stabilitāti un mazinot stresu, ko rada darbinieku un darba apjoma mainība. Spēja pielāgoties mainīgai darba videi piemīt gan gados jauniem, gan vecākiem darbiniekiem, tikai tā balstās uz dažādiem faktoriem un stimuliem. Ja darba devējs prot saskatīt šos faktorus un iedarbināt stimulus, tad darba vietā ir veselīga darba vide un aug produktivitāte.  Katra uzņēmuma specifika norāda uz to, kā uzņēmumā izvērtēt prioritātes attiecībā uz darbinieka intelektuālajām un funkcionālajām spējām, kas nenoliedzami ietekmē darba vidi uzņēmumā.

     Cilvēki novecojot mainās. Līdz ar novecošanu biežāk izpaužas vai parādās tādas īpašības kā gudrība, spēja domāt stratēģiski un spriestspēja. Pieaugot vecumam, pieaug arī darba pieredze un kompetence. Minēto īpašību savlaicīga novērtēšana un izmantošana personāla vadībā ir atzīstama par ieguvumu uzņēmumam. No otras puses, dabīgās novecošanas rezultātā mazinās dažas funkcionālās spējas (galvenokārt fiziskās un maņu spējas).

     Vienāda hronoloģiskā vecuma cilvēku funkcionālās spējas var ievērojami atšķirties. Tomēr noteiktas kategorijas darbiniekiem minētās izmaiņas notiek minimāli, vai attiecībā uz intelektuāla darba veikšanu, tām nav nozīmes. Diemžēl sabiedrībā ir nostiprinājušies stereotipi attiecībā uz to, ka darbinieku vidējais vecums darba vietā ir optimāls, ja nepārsniedz 40 gadus. Šādus stereotipus netieši atbalsta valsts pārvaldes iestāžu kadru politika, kas neievēro to, ka darbaspēka novecošana ir objektīva sociāla parādība un kā tāda aktualizē diskriminācijas problēmu darba tiesisko attiecību nodibināšanā, pastāvēšanā un izbeigšanā.

     Atbalstot viedokli, ka gados vecāko darbinieku nodarbinātība kavē jaunāko iedzīvotāju darba iespējas, tiek veidota jaunās darbinieku paaudzes nepamatota pašpārliecība par savām spējām un profesionālajām prasmēm, kā arī atbalstīta nevēlēšanās apgūt profesiju meistara uzraudzībā, kas atzīstams par senu drošas un veselīgas darba vides veidošanas instrumentu.

     Darba tirgū globālā līmenī notiek paaudžu vecumgrupu izmaiņas – jaunāka gadagājuma darbaspēks tendēts integrēties pakalpojumu tirgū, bet vecāka gadagājuma – rūpniecības industrijā. Vecāka gadagājuma darbaspēka kvalifikācijai ir augstāks neatbilstības risks straujās tehnoloģiskā attīstības laikmetā. Dažkārt, salīdzinājumā ar jaunāka gadagājuma darbaspēku, kas ir mobils, bet ar lielām pretenzijām uz atalgojumu, vecāka gadagājuma nodarbinātie tiek raksturoti kā  maz elastīgs un maz produktīvs darbaspēks, aizmirstot par intelektuālo potenciālu.

     Oponējot minētajiem uzskatiem, var norādīt uz pētījumā “Darba apstākļi un riski Latvijā  2012–2013” iekļauto informāciju, kas argumentēti norāda, ka  gados vecākiem nodarbinātajiem: retāk ir konflikti ar vadītājiem; retāk ir konflikti ar citiem darbiniekiem; retāk ir konflikti ar klientiem; biežāk izmanto visu normatīvajos aktos noteikto atvaļinājumu, turklāt daudz biežāk to izmanto visu kopā nevis pa daļām; nav slimojuši biežāk nekā gados jauni nodarbinātie;  retāk strādā virsstundas; vairāk laika velta savu tiešo darba pienākumu izpildei.

          Darba likums jau pašreiz aizliedz diskrimināciju un paredz vienlīdzīgas tiesības uz darbu neatkarīgi no vecuma, kā arī darbinieku samazinājuma gadījumā, ja darba rezultāti un kvalifikācija būtiski neatšķiras, viens no faktoriem, kas ietekmē priekšroku darba vietas saglabāšanai, ir mazāk nekā pieci gadi līdz pensionēšanās vecumam. Minētais no normatīvā regulējuma viedokļa dod zināmu stabilitāti darba ņēmējam lielā uzņēmumā attiecībā uz savu situāciju reorganizācijas gadījumā, bet strādājot uzņēmumā, kurš var tikt atzīts par maksātnespējīgu, pat normatīvajos aktos iekļautais regulējums nevar nodrošināt veselīgas darba vides pastāvēšanu un darbinieku drošību.

     Ņemot vērā, ka aktīvās novecošanās situācijas uzlabošanai un iedzīvotāju darba mūža pagarināšanai, kas nenoliedzami ietekmē drošas un veselīgas darba vides veidošanu, nepieciešama valsts politikas pilnveidošana vairākās saistītās jomās, valdība ir noteikusi rīcības virzienus. Var teikt, ka no vienas puses valdība ir sapratusi, ka valstī uzkrītoši notiek darbaspēka novecošana, un ka uzņēmumā nevar veidoties veselīga un droša darba vide, ja netiek nodrošināts paaudžu līdzsvars, kas sekmē pozitīvu psihoemocionālo klimatu uzņēmumā. Tomēr no otras puses visu minēto rīcības virzienu īstenošana prasa sistēmisku sadarbību starp institūcijām, uzņēmumiem, nozarēm un visbeidzot darbiniekiem, kuriem būtiska ir droša un veselīga darba vide.

     Darba vides riska faktori ietekmē nodarbinātos visās tautsaimniecības nozarēs. Ir secināts, ka Latvijā ir notikusi tradicionālo riska faktoru maiņa – tradicionālo riska faktoru vietā, arvien nozīmīgāku vietu ieņem psihoemocionālie riska faktori, kas saistīti ar draudzīgu darba vidi visiem darbiniekiem visos līmeņos un visos vecumos.

Priecīgus Līgo svētkus!

  Šķil uguni, pūt uguni
Pašā Jāņu vakarāi ;
Pūt ārā ienaidiņu
No maliņu maliņām !

Kad debesis aizklāj melni dūmi

Vai esam „banānu valsts”

Pagājušās nedeļas nogale daudziem Jūrmalas iedzīvotājiem izvērtās par murgu.

Melni, kodīgi un smirdīgi dūmi, ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas, sākotnēji neziņa, kas noticis. Pēc tam ziņas par milzu ugunsgrēku nelikumīgā izgāztuvē visos masu saziņas līdzekļos. Deg plastmasas blāķi, nenoliedzami izplatot indīgas vielas. Tās nosēžas apkārtējo iedzīvotāju dārzos. Jājautā, vai maz drīkst lietot uzturā to, kas tur izaudzis.

  Komentēt šo notikumu biedrība „Par taisnīgumu un atklātību” lūdza mūsu sadarbības partneru Sandiju Semjonovu.

 

Vasaras saulgriežu ieskaņā, nedēļas nogalē ceļā no Kuldīgas uz Rīgu mani pārsteidza milzu dūmu mākoņi. Ko tādu parasti var redzēt Holivudas filmās vai specefektu studijās, bet te pie iebraukšanas Jūrmalā. Atklājies, ka šeit jau gadiem izveidojusies nelegāla atkritumu izgāztuve un kāds to aizdedzinājis.

Jau gadiem esam runājuši par to, ka Latvijā nepieciešama depozīta sistēma atkritumiem. Tā ir sistēma, kas ir visā Eiropā (skārda un plastmasas pudeles var nodot pret samaksu speciālos automātos), arī Lietuvā un Igaunijā, bet mums politiķi saka, ka esam īpaši. Mums ir savs ceļš ejams. Un kādēļ ne, mēs attīstam dalīto atkritumu savākšanu, kas ir sistēma ar atsevišķiem konteineriem plastmasai, papīram un sadzīves atkritumiem. Tikai padomju laika kultūra un vecie ieradumi, arī nepietiekošais šķirojamo konteineru daudzums ir iemesls kādēļ šķirošanas jomā esam vienā no pēdējām vietām Eiropā. Vēl tagad bieži braucot pa laukiem redzu, ka cilvēki kopā ar sauso zāli un atkritumiem dedzina plastmasu vai citas indīgas lietas.

Iespējams, ka Jūrmalā degušies atkritumi ievesti no Skandināvijas. Tas tikai apliecina Latvijas kā banānu valsts statusu. Mums ir neskaitāmas policijas un tiesībsargājošās iestādes (SAB, KNAB, Drošības policija, Valsts un Ekonomiskā policija, Finanšu, Kārtības un vēl nez kāda), bet ievest indīgus atkritumus milzīgā daudzumā izrādās ir vienkāršāk par vienkāršu. Un tai vietā, lai ātri atrastu vainīgo un sodītu, mūsu “varonīgā” policija paziņo, ka izmeklēs vai televīzijas drons netraucēja ugunsdzēsēju darbu…

Saulgrieži ir laiks, ka dodamies pie dabas, tādēļ aicinu ikvienu pēc svētkiem, pirms doties atpakaļ uz pilsētu, palūkot vai esam savākuši visu aiz sevis. Varbūt arī savākuši ko atstājis kaimiņš. Un ne tikai savākuši, bet arī sašķirojuši to ko esam izlietojuši. Cienīsim dabu, tāpat kā tā ciena mūs. Tad arī mūs neindēs melni dūmi un atkritumu kalni.

Vasaras saulgrieži mūs senčiem bija laiks, kad gūt iedvesmu no dabas, kad būt tuvāk pie tās. Sētas bija sakoptas. Tika aplīgoti kaimiņi. Tas bija sava veida dabas rituāls, kurā cilvēks apzinājās, ka ir neatņemam dabas sastāvdaļa. Šodien tas viss irazudis. Dot nevis ņemt, tāds bija mūsu senču moto. Kā teicis Rainis “Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams”. Atcerēsimies to.

Lai jums jauka Līgošana!

 

 

 

 

Sandijs Semjonovs, Vides fakti

Mājas domājamās daļas īpašnieku nedienas jeb kārtējais reiderisma paveids.

 

Par nedienām, kādas piemeklējušas kāda vairākdzīvokļu nama dzīvokļu īpašniekus jau informējām 2016.gada 27. jūlijā rakstā „ Kārtējais reiderisma paveids.’’

Drīz jau būs pagājis gads, kas jauns šajā klusās, zaļās Pārdaugavas ielas īpašumā noticis? Diemžēl arī pārsūdzība Augstākajā tiesā  atstājusi spēkā tiesas spriedumu par kopīpašuma izbeigšanu un īpašuma pārdošanu izsolē, kuras rezultātā visnotaļ iespaidīgu summu cer saņemt kāda kundze, kura pavisam nesen īpašumtiesības uz pusi no kopīpašuma ieguvusi visai apšaubāmā ceļā, bet pārējie četri kopīpašnieki, kas šajā mājā dzīvo jau daudzus gadu desmitus, izrādīsies faktiski uz ielas, jo otru izsolē iegūtās summas pusi sadalot četrās daļās katram pietiks, ja nu vienīgi suņu būdas iegādei.

Par nedienām šajā īpašumā informē arī krievu valodā iznākošais laikraksts SEGODNJA savā 7.jūlija numurā. Ar raksta autores M.Blūmentāles un laikraksta redakcijas laipnu atļauju citējam dažus izvilkumus no minētā raksta:

Izsoles un advokāti.

Neliela atkāpe. Civilprocesa likumā ir panti, kas mūsu laikmetā ienākuši, kā izskatās, vēl no patriarhālajiem feodālisma laikiem, kad cilvēki dzīvoja kā viena liela kopēja ģimene, kur visi pieaugušie vienlīdzīgi strādāja, bet apdzīvojamā  platība bija kopīgs īpašums. Saskaņā ar šiem pantiem, ja cilvēkiem pieder kopīpašuma ideālās daļas un ja nekādi nav iespējams  vienoties par šī kopīpašuma sadali, atliek tikai divi varianti – izloze vai izsole. Mūsu gadījumā visu instanču tiesas lēma, ka īpašums pārdodams izsolē, bet iegūtie līdzekļi pēc visiem atskaitījumiem proporcionāli sadalāmi starp kopīpašniekiem.

Šāds risinājums mūs neapmierina divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mēs savos dzīvokļos dzīvojam jau 50-60 gadus un principā vispār nevēlamies neko pārdot un kaut kur pārcelties. Otrkārt, un tas nav noslēpums, nekustāmo īpašumu izsoles var notikt dažādi – gan godīgi, gan ne visai godīgi, kad salasās savu cilvēku loks, mākslīgi nosit nekustamā īpašuma cenu, kā rezultātā īpašums aiziet par 20-30% no tā reālās vērtības. Bet pēc tam „kuluāros’’ to pārdod par tirgus, ievērojami augstāku, cenu.

Mūsu gadījumā mēs esam reālu dzīvokļu īpašnieki, bet pēc dokumentiem – kaut kādu abstraktu ideālo daļu īpašnieki un saņemsim tikai pusi no izsolē oficiāli iegūtās summas. Un pastāv ļoti liels risks, ka izsole notiks tieši pēc šāda scenārija. It sevišķi, ja atceramies, ka mūsu oponentu advokāts pēc kārtējās tiesas sēdes visnotaļ caurspīdīgi lika manīt, ka mēs par saviem dzīvokļiem saņemsim nožēlojamus grašus, par kuriem ne tikai dzīvokli, bet pat suņa būdu nenopirkt…

Mums ir skaidrs, kādēļ mūsu oponenti izrāda tādu aktivitāti. No nesena laika mūsu rajons kļuvis par celtniecības attīstītāju iekārojamu vietu. Acīm redzot kādam ļoti iepaticies tieši mūsu īpašums un šeit esošās celtnes vai nu nojauks, vai arī  sakārtos un pārdos par augstu cenu.

Dzīvokļu „baroni”

…. Šodien ļoti daudz cilvēku saskārās ar problēmām sakarā ar saimnieku zemi zem daudzdzīvokļu namiem – tā saucamā ‘’zemes baronu” lieta. Problēma, ar kur esam saskārušies mēs – ideālo daļu īpašnieki, jau tuvākajā laikā var kļūt par mīnu ar laika degli, jo gadījumu, kad mājas sadalītas domājamās daļās, ir ļoti daudz. Šo domājamo daļu īpašnieki naivi iedomājas, ka dzīvo viņiem piederošos privatizētos dzīvokļos, bet kad viņus sāks izmest no šiem dzīvokļiem, izliekot kopīpašumu izsolē, problēma izrādīsies ne mazāka, kā problēma ar „zemes baroniem”.

Ko teiks Femida

Situāciju komentē jur.mag. Irina Cvetkova.

Ideālajās daļās sadalīto dzīvokļu īpašumu pārdošana piespiedu kārtā ir vismaz Latvijai neordinārs notikums.

Konkrētajā gadījumā acīmredzams   mākslīgs juridisko konstrukciju pielietojums no tā saucamo „amerikāņu mantinieku’’ un to tiesību pārņēmēju  puses un visai vāji organizēta cietušo dzīvokļu īpašnieku interešu aizstāvība. Tiesa atbildētājiem norādīja, ka tā arī nav iesniegts izskatīšanai īpašuma reālas sadalīšanas plāns, kā arī nav iesniegts pašvaldības slēdziens par reālas sadales iespējām.

Diemžēl, šodien kasācijas instances tiesai ir tiesības nepieņemt kasāciju izskatīšanai, atsaucoties uz šādas izskatīšanas prakses ietekmes uz tiesu praksi un judikatūru neesamību. Kaut arī šeit viennozīmīgi bija pamats lietas izskatīšanai, jo dzīvokļu īpašums – tas nav tas pats, kas parastais kopīpašums.

Tādēļ tagad noteikti vajag iesniegt prasību Satversmes tiesā par  Satversmes 105. panta normas, kas aizstāv privātīpašuma tiesības, pārkāpumu.

Nepieciešams arī griezties Rīgas domes Īpašumu departamentā ,lai saņemtu slēdzienu par īpašuma reālas sadalīšanas iespējām. Ja tiks saņemts šāds slēdziens, pastāv iespēja iesniegt tiesā jaunu prasību un censties aizstāvēt savu dzīvokli.

Tiktāl citāti no avīzes SEGODNJA.

Savukārt biedrība „Par taisnīgumu un atklātību ‘’ turpinās sekot notikumiem ar un ap šo mājīpašumu, jo, kā jau pilnīgi pamatoti atzīmēts avīzes rakstā,  šāds strīdus risinājums viennozīmīgi var izrādīties par ‘’mīnu ar laika degli’’.

 

Apskatā izmantoti materiāli no laikraksta  SEGODNJA 2017.g.7.jūlija raksta „Ideālās daļas” īpašnieka sūrais liktenis.

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”’

Valdes priekšsēdētāja     Astrīda Babāne

Reālu darbību uzsāk biedrība „ Latvijas senioru kopienu apvienība’’.

Biedrība „Latvijas senioru kopienu apvienība” Latvijas republikas Uzņēmumu reģistrā oficiāli reģistrēta 2017. gada 3. maijā ar reģistrācijas nr. 40008264073. Ievēlēti septiņi valdes locekļi, t.sk. BPTA valdes priekšsēdētāja Astrīda Babāne.

Š.g. 31. maijā notika biedrības valdes sēde, kurā risināja  organizatoriskus jautājumus, tajā skaitā arī par jaunu biedru – galvenokārt Latvijas reģionālo senioru organizāciju iesaistīšanu kopienu apvienībā.

Valde atbalstīja RASA ierosinājumu atsaukties EURAG ielūgumam un apmeklēt šīs Eiropas senioru organizācijas 55 gadu jubilejas konferenci Vīnē (Austrija).  Biedrība „par taisnīgumu un atklātību”, kā viena no Senioru kopienu apvienības dibinātājām, izsaka gatavību piedalīties šajā konferencē.

Jāatzīmē, ka viens no svarīgākajiem biedrības LSKA uzdevumiem ir tās Statūtos ietvertā cilvēktiesību un indivīda tiesību, sociāli ekonomisko tiesību un interešu aizsardzība, šie uzdevumi tieši attiecināmi arī uz BPTA darbības pamatprincipiem un iespēja piedalīties  EURAG konferencē veicinās to realizāciju.

 

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes priekšsēdētāja                                        Astrīda Babāne

Antāne: pēc ceturtdaļgadsimta neatkarības neesam spējuši parūpēties par cilvēka cienīgu dzīvi Latvijā

     Barikāžu laikā – 1991.gada 20. janvāra vakarā pašā Rīgas centrā pie Iekšlietu ministrijas risinājās pirmā un vienīgā kauja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Astoņi Bauskas milicijas darbinieki šajā kaujā stājās pretim OMON kaujinieku uzbrukumam. Starp šiem vīriem bija arī Gundars Bergs. Par sevišķiem nopelniem valsts neatkarības aizstāvēšanā viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Diemžēl šodien, kad Gundars ļoti smagā formā slimo ar neārstējamu onkoloģisku saslimšanu, valsti viņa nelaime neinteresē. Tādēļ Gundars Bergs jo īpaši pateicīgs ir Biedrībai “Ventspils uzplaukumam” un AS “Ventbunkers” un AS  „Ventspils tirdzniecības osta” padomes loceklei Ingai Antānei, kas viņam nelaimē nekavējoši sniedza palīdzīgu roku.

Ar lūgumu palīdzēt pie Biedrības “Ventspils uzplaukumam” un Ingas Antānes personīgi Gundara Berga un visu to Bauskas milicijas darbinieku vārdā, kuri 1991. gada 20. janvārī lēja asinis aizstāvot Latvijas valstisko neatkarību, vērsās Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un bijušais Bauskas milicijas darbinieks, biedrības “Par taisnīgumu un atklātību” valdes loceklis Valerijs Markuns. Viņš stāsta, ka patlaban Gundaram tiek formēti dokumenti I invaliditātes grupas saņemšanai, taču tā kā viņa ienākumi ir tikai 140 eiro mēnesī, barikāžu laika varonim nākas dzīvot lielā trūkumā, un nepietiek līdzekļu pat viņa veselības stāvoklim nepieciešamo papildus medikamentu iegādei.

“Esmu ļoti gandarīts un pateicīgs Biedrībai “Ventspils uzplaukumam” un Antānes kundzei par tiešām ātro un operatīvo atbalsta sniegšanu Gundaram,” saka Valerijs Markuns. “Gundaram Bergam katra cilvēka cienīgi nodzīvota diena ir svarīga,” saka V.Markuns.

“Vienmēr, visos laikos visgrūtākais ir bijis būt cilvēkam – domāt, saprast, būt atbildīgam, spēt piedot, ticēt un mīlēt. Būt cilvēkam ir vienīgais mūsu uzdevums un risinājums,” uzsver Inga Antāne. “Savā zvērinātas advokātes praksē esmu strādājusi pie jautājumiem par kompensējamo medikamentu pieejamību smagi slimiem cilvēkiem, un labi zinu, kādas sajūtas pārņem, kad, nesagaidot tiesvedības beigas, cilvēks, kurš cīnījies par savām tiesībām uz cilvēka cienīgu dzīvi, aiziet viņā saulē. Esmu pārliecināta, ka palīdzēt cilvēkam, kurš bija gatavs ziedot savu dzīvību, lai mēs visi šodien varētu dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī, ir svēts pienākums,” saka I.Antāne.

Labdarības projekti Ventspilī finansiāli atbalstīti daudzu gadu garumā. Tādas Ventspils ostā strādājošas komercsabiedrības kā AS “Ventbunkers,” AS “Baltijas ekspresis”, AS “Unifreight Logistics”, AS “Ventspils tirdzniecības osta”, AS “Kālija parks” un vēl citas, katru gadu ziedo daļu peļņas, lai atbalstītu tos, kuriem palīdzība nepieciešama visvairāk. Tagad ar “Biedrības “Ventspils uzplaukumam” palīdzību izvērtēt un piešķirt ziedojumus var ātri un efektīvi. “Man nav izprotama vienaldzība pret tādu cilvēku kā Gundars Bergs nelaimi. Tādēļ jūtos gandarīta, ka piešķirot ziedojumu mēs, Ventspils uzņēmēji, varam šim cilvēkam pateikt “Paldies” par viņa devumu mūsu Latvijai,” saka Inga Antāne.

Pārpublicēts no avīzes „VENTSPILNIEKS.LV” Nr. 13