Biedrība „Par taisnīgumu un atklātību” paraksta Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta Sadarbības memorandu.

 

     31.janvārī  notika 32 nevalstisko organizāciju, to skaitā arī biedrības „Par taisnīgumu un atklātību” , un Ministru kabineta Sadarbības memoranda parakstīšana. No Ministru kabineta puses Sadarbības memorandu parakstīja premjers Māris Kučinskis, no NVO puses attiecīgi nevalstisko organizāciju vadītāji. BPTA vārdā Sadarbības memorandu parakstīja valdes priekšsēdētāja Astrīda Babāne.

     Sadarbības memoranda mērķi ir sekmēt efektīvas un sabiedrības interesēm atbilstošas valstas pārvaldes darbību, nodrošinot pilsoniskās sadarbības attīstību un iesaisti lēmumu pieņemšanas procesos visos līmeņos un posmos valsts pārvaldē, tādejādi veicinot demokrātiskas valsts pamatelementa – pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un attīstību.

Memorandu parakstījušas puses savā sadarbībā balstās uz abpusēju iniciatīvu.

     Uzskatām, ka parakstot šo Sadarbības memorandu biedrība „Par taisnīgumu un atklātību” iegūs plašākas iespējas īstenot biedrības mērķus un uzdevumus.

 

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes priekšsēdētāja                             Astrīda Babāne

Latvijas Senioru kopienu apvienībā

Foto: LSKA valdes locekles : Inese Švekle, Astrīda Babāne, Terezija Mackare un Saulcerīte Briede

 25.janvārī notika LSKA valdes sēde. Biedrība „Par taisnīgumu un atklātību”, kā viena no LSKA dibinātājām,  vienmēr  piedalās tās aktivitātēs.

 Tuvojas visu triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas simtgades jubilejas. Kopā ar Rīgas aktīvo senioru apvienību RASA, LSKA saņēmusi ielūgumu piedalīties Lietuvas valsts simtgadei veltītajā svinīgajā pasākumā šī gada 10.-11. februārī  Mariampolē. Valde apsprieda ar šo ielūgumu saistītos organizatoriskos pasākumus.

 Savukārt septembrī Rīgu apmeklēs Austrijas municipālo darbinieku delegācija, lai iepazītos ar senioru dzīves apstākļiem Latvijā. Arī par šīs delegācijas uzņemšanu tiek domāts jau savlaicīgi.

 Valde konstatēja, ka visai lēni noris Latvijas Saimes Grāmatas pildīšanās. Jāaktivizē LSKA biedru darbība Latvijas reģionos, lai līdz rudenim Grāmata būtu maksimāli piepildīta.

  Valde nolēma izveidot Latvijas Senioru kopienu apvienības mājas lapu, lai par tās aktivitātēm varētu informēt plašāku sabiedrību, bet, līdz šīs mājas lapas izveidei par LSKA aktivitātēm savās mājas lapās informē tās dalīborganizācijas.

 

LSKA valdes locekle,

Biedrības „ Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes priekšsēdētāja                                   Astrīda Babāne

Barikāžu dienu piemiņai

     Arī šogad, kā katru gadu janvārī pieminam 1991.gada janvāra trauksmainās dienas, kas nu ieguvušas nosaukumu Barikāžu dienas.

     Man, kā šo dienu dalībniekam, kurš piedalījās vienīgajā reālajā kaujā par Latvijas neatkarību, kad kopā ar saviem kolēģiem – Bauskas miličiem, aizstāvēju  Latvijas iekšlietu ministrijas ēku pret omoniešu uzbrukumu, visi notikumi joprojām ir spilgtā atmiņā. Uzskatu, ka nav pieļaujams, lai tie nogrimtu aizmirstībā un par tiem liecinātu vien tikai skopi ieraksti vēstures grāmatās. Tādēļ katru gadu vēl un vēl reizi stāstam par Barikāžu dienām, iespēju robežās rekonstruējam to dienu notikumus.

     Atceres pasākumi sākās ar Barikāžu piemiņas pasākumu 13. Janvārī Zaķusalā pie pieminekļa „Acis”. Neskatoties uz nemīlīgo laiku sapulcējās visai daudz gan to dienu dalībnieku, gan interesantu. Savu svinīgo solījumu nodeva jaunsargi.

20. janvārī atceres pasākumi sākās ar ziedu nolikšanu Meža kapos, sekoja piemiņas ugunskura iedegšana Doma laukumā. Plkst. 12os pie Brīvības pieminekļa, kritušo piemiņas akmeņiem Bastejkalnā un pie bijušās Iekšlietu ministrijas ēkas, uz kuras uzstādīta piemiņas plāksne, ziedus nolika valsts pirmās personas un arī mēs, vēl dzīvi esošie Bauskas miliči.

     Rīgā piemiņas pasākumus noslēdza koncerts „Gaisma nākamībai” Rīgas Domā, kuru tagad krāšņo vitrāža „Ar degsmi par brīvu Latviju”.

     Mums, bijušajiem Bauskas miličiem, sevišķi saistoši likās 21. Janvārī Bauskā rīkotie pasākumi, kur pie Bauskas novada domes norisinājās barikāžu aizstāvju atceres dienai veltītā uzbrukuma Iekšlietu ministrijai rekonstrukcija. Cik vien iespējams, bija radīta barikāžu laika noskaņa, tika atskaņoti tā laika radio ierakstus. Arī šeit skatītāju un klausītāju bija gana daudz, it sevišķi daudz jautājumu par tā laika notikumiem bija no jauniešu puses.

     Uz jautājumu gan Rīgā, gan arī Bauskā – vai , ja kas tāds atkārtotos, atkal būtu gatavi cīnīties, mums atbilde bija  – Tēvzeme katram ir tikai viena !

  Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes loceklis                                     Valerijs Markuns

Ventspils Brīvostas pārvalde pret “Kālija parku”. Izrēķināšanās mēģinājums vai pasūtījums?

Ventspils brīvostas pārvalde (VBP) Ventspils tiesā cēlusi civilprasību pret AS “Kālija parks” (KP), prasot izbeigt savstarpēji noslēgtos nomas līgumus, piedzīt no KP soda naudu četrkārtējas piestātņu un zemes nomas līguma maksas apmēros un atzīt VBP īpašumtiesības uz KP piederošajiem nekustamajiem īpašumiem. Četrkāršotā nomas maksa sastāda vairāk kā miljons trīssimt tūkstošu eiro, bet KP piederošo 55 nekustamo īpašumu kadastrālā vērtība pārsniedz sešus miljonus eiro. Prasību VBP pamato ar ilgstošu “Kālija parka” pārkrauto kravu kritumu. Savukārt AS “Kālija parks” pārmetumus noraida, un Ventspils brīvostas pārvaldes prasību sauc par nepamatotu un juridiski absurdu.

Prasība absurda un ačgārna

     Kā izriet no prasības pieteikuma, Ventspils Brīvostas pārvalde uzskata, ka kravu apgrozījuma samazinājuma rezultātā VBP tiekot liegts iekasēt ostas maksas, un tādējādi nodarīti vērā ņemami zaudējumi.  Savukārt AS “Kālija parks” norāda – šāds apgalvojums ir absurds un ačgārns, jo ostas maksas maksā kuģu aģenti, nevis “Kālija parks”, un uzņēmumam nav nekāda sakara ar ostu maksām un to iekasēšanu no Ventspils brīvostas pārvaldes puses. Tāpat “Kālija parks” uzskata, ka nav pārkāpis ar brīvostas pārvaldi noslēgtos zemes un piestātņu nomas līgumus, un norāda, ka uzņēmums nekad nav apņēmies nodrošināt jebkādus papildu ienākumus Ventspils brīvostas pārvaldei. Visi ienākumi, kurus iznomātājs vēlas saņemt no nomnieka, ir ietverti nomas maksā, un VBP prasībā nav izvirzītas nekādas pretenzijas par tās samaksu no KP puses. Nekādas citas mantiska rakstura prasības saistībā ar iznomātās teritorijas un piestātņu lietošanu iznomātājs nav tiesīgs izvirzīt. Uzņēmums arī  nekad nav solījis Ventspils brīvostas pārvaldei pārkraut noteiktu kravas apjomu. Turklāt “Kālija parkā” pārkrautais kravas apjoms nekādā veidā neskar un neietekmē maksājamās nomas maksas apmēru.

 

Dažāda attieksme pret nomniekiem

     Lai arī VBP demonstrē satraukumu par kravu krituma dēļ negūtajiem ienākumiem, vairākiem uzņēmumiem nomas maksa tikusi atlaista vai jūtami samazināta. Piemēram, nu jau bankrotējusī SIA “Dendrolight Latvia”, kurai nepieciešamās infrastruktūras izveidē VBP savulaik investēja miljonus, 2013.gadā vispār nemaksāja telpu nomas maksu, jo viņus no šā pienākuma atbrīvoja VBP valde. 2014.gada budžeta plāns par telpu nomas maksājumu minētajam uzņēmumam bija 964 992 eiro, taču  pēc tā paša gada budžetā pieņemtajām izmaiņām tas sastādīja vairs tikai 251 036 eiro. Vairākkārt uz samazināšanas pusi mainīta arī piestātņu nomas maksa kompānijai “Overseas Estates”, līdzīgus reveransus telpu nomas samazināšanas ziņā saņēmuši SIA “Arbo Windows”, SIA “Eko mājas”, SIA “Heimdal Skonto Latvia” u.c.

 

Kāpēc aizgāja baltkrievu kravas

     Taču atgriezīsimies pie VBP prasības pieteikuma tiesai. Ievērības cienīgs ir apgalvojums, ka AS “Kālija parks” pārkrauto kravu apjomu kritumam nav objektīva komerciāla pamata, un straujais kravu apstrādes kritums pēc 2008.gada VBP ieskatā ir izskaidrojams ar subjektīvu faktoru – “neapmierinošu un nesaimniecisku AS “Kālija parks” vadības un īpašnieku darbu”.  Izpētot publiskajā telpā pieejamo informāciju par minētā perioda notikumiem, jāsecina, ka subjektīvs faktors kālija sāls kravu kritumam tiešām ir bijis. Tikai tas nekādi nav saistīts ar AS “Kālija parks” darbu, iemesli ir citi.

     Vēl 2008. gadā TV3 raidījums “Nekā personīga” stāstīja par kādu iekšējai lietošanai domātu vēstuli no Baltkrievijas Ārlietu un Ekonomikas ministrijas sarakstes. Tajā runāts par to, kāpēc baltkrieviem Latvijā neveicas ar kālija sāls tranzītu, un secināts, ka kālija sāls pārkraušanu caur Ventspils ostu apdraud Ventspils uzņēmēju savstarpējie ķīviņi.

     Peļņu no kālija sāls pārkraušanas līdz 2008. gadam nosmēla ofšorā reģistrētā starpniekfirma – “LSF Trans”. Tās māteskompānija bija cita ofšorā reģistrēta firma  “LSF holdings”, kurā 50 %  kapitāldaļu piederēja Līgai un Anrijam Lembergiem,  un 50%  – uzņēmējam Oļegam Stepanovam. Saasinoties konfliktam starp Lembergu un Stepanovu, katra no pusēm centās izdevīgos līgumus dabūt sev. Peripetijas bija daudz un dažādas, bet punktu kālija kravām caur Ventspili pielika Lembergu ieceltā “LSF Trans” vadītāja  Edgara Jansona baltkrieviem nosūtītajā vēstulē teiktais –  jebkuras viņu uz Ventspili nosūtītās kravas var tikt arestētas. Lieki piebilst, ka juridiski tas bija pilnīgs absurds. Atbildi uz jautājumu par šīs neloģiskās rīcības iemesliem zināmā mērā sniedz jau minētā Baltkrievijas ministriju sarakste, kurā  cita starpā teikts: „Lembergs neplāno veikt kādas aktīvas darbības, lai saglabātu kālija sāls tranzītu, jo šī biznesa daļa ir daudz mazāka salīdzinot ar citiem šīs personas kontrolē esošajiem termināļiem, kas nodrošina naftas produktu pārkraušanu”.

2009. gada sākumā bija mēģinājumi Baltkrievijas tranzīta jautājumu risināt augsta līmeņa amatpersonu sarunu ceļā, bet diemžēl kādu aizkulišu faktoru ietekmē Latvijas puse baltkrievus vienkārši “paņēma un uzmeta”. Kā instruments tam kalpoja arī mūsdienās bēdīgi slavenais tarifu jautājums.

 

Baltkrievijas tranzītu “izēd” ceļot tarifus

     2008.gada nogalē presē parādījās informācija, ka 2009.gadā tarifs baltkrieviem līdz Ventspilij tiks paaugstināts no 5,68 līdz 6,45 eiro par sastāva kilometru. Lai arī Latvijas dzelzceļa meitas uzņēmums “LDz Cargo” publiski dievojās, ka tarifs paaugstināts netiks, realitāte izrādījās citādāka – “Belaruskalij” saņēma paziņojumu par tarifu paaugstināšanu 2009. gadā 20 – 75% apmērā. Sekoja sarakste starp “Kālija parku”, Satiksmes ministriju un Latvijas dzelzceļu, taču rezultātus tā nedeva. Sekas bija bēdīgas – tarifu politikas dēļ vien 2009.gada janvāra pirmajā dekādē 100 tūkstoši tonnu kālija mēslojuma tika eksportēti caur Lietuvu. Tanī pat laikā Aivars Lembergs, kurš vārdos allaž kvēli iestājies par Ventspils interesēm, paziņoja, ka “Kālija parka” un baltkrievu eksportētāju lūgumi saglabāt tarifus 2008.gada līmenī nav pamatoti. Vēl vairāk – A.Lembergs pat pauda vēlmi, lai Rīgā tiktu uzbūvēts Ventspilij alternatīvs terminālis.

     Tomēr “Belaruskalij” no kālija sāls tranzīta caur Ventspili atteikties nevēlējās – sarakstē ar atbildīgajām Latvijas institūcijām baltkrievi uzsvēra, ka “Kālija parks” eksportam ir stratēģiski svarīgs, turklāt tas nepaaugstina maksu par saviem pakalpojumiem ne par centu. Vēloties saglabāt līdzšinējo sadarbību, “Belaruskalij” bija gatavs kompromisam un piekrita LDz piedāvātajam tarifam 5,85 eiro par tonnu, kaut arī Lietuvai bija jāmaksā vien  5,42 eiro. Tiesa, savu lomu te nospēlēja AS “Kālija parks” izdevīgie pārkraušanas tarifi, par 20% zemāki, nekā lietuviešiem. Taču vēl pēc mēneša baltkrieviem nācās piedāvāt jau nākamo tarifa variantu – 6,11 eiro par tonnas kālija sāls pārvadāšanu. LDz mutiski piekrita, bet pēc dažām dienām baltkrievus  aplaimoja ar kārtējo tarifu, kurā pārvadājumu vērtība bija noteikta  jau 6,69 eiro par tonnu. Vēl pēc neilga laika toreizējais LDz ģenerāldirektors, tagad par kukuļņemšanu tiesājamais Uģis Magonis ar “Belaruskalij” ģenerāldirektoru A.Bašuru mutvārdos vienojās par kārtējo kompromisa likmi – 6,16 eiro par tonnu, taču burtiski pēc pāris dienām Latvijas puse uzstāja jau uz 7,11 eiro par tonnu. Uz acīmredzamo Baltkrievijas tranzīta “izēšanu” nereaģēja ne satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, ne arī viņa pēctecis amatā Kaspars Gerhards. Pēdējais vien norādīja, ka ministrijai nav tiesību iejaukties “LDz Cargo” tarifu politikā. Saskaroties ar atkārtotu solījumu laušanu, baltkrievi nolēma kālija kravas no Ventspils novirzīt uz Klaipēdu.

Pārpublicēts no „Ventspilnieks.lv” Nr.2 (45) no 5.01.2018.g.

Noturēties 90 dienas

     Kādā pirmās Jaungada darba dienas radioraidījumā pie mikrofoniem bija sanākuši dažnedažādi “kouči” (kā tagad moderni sevi dēvē cilvēki, kuri, tā teikt, pēc trīsnedēļu kursiem tādu pašu “kouču” vadībā māca citus dzīvot). Un visi vienojās “kopējā dziesmā”, ka visas Jaungada apņemšanās parasti izkūpot gaisā pēc divām nedēļām. Taču astoņiem procentiem ļaužu pat izdodas šīs apņemšanās realizēt dzīvē. Esot gan viens nosacījums – jānoturas 90 dienas. Tad gan apņemšanās un to realizācija saņemot teju vai ieraduma statusu. Jo 90 dienas esot tas termiņš, pēc kura apņemšanās iegūstot neatgriezenisku raksturu… Tātad (loģisks secinājums) – jātrenē gribasspēks, jāmēģina pārkāpt sev pāri un jāievieš jauns dzīves ritms vismaz 90 dienas.

  90 dienas gan būtu itin pieklājīgs termiņš ne tikai personisko solījumu pildīšanā vien. Arī valstiskā līmenī trīs mēnešu termiņš var izrādīties gana pieklājīgs, lai saprastu, vai pērnā gada solījumi vest tautu uz saulaino tāli tiešām izrādīsies reāli piepildāmi. Tiesa gan, pāris jomās jau tagad skaidrs, ka nekāda dižā panaceja un visu problēmu risinājums nav gaidāms. Viens piemērs – jaunā nodokļu sistēma, par kuras nepieciešamību tika zvanīti finanšu zvani un pūstas Jērikas stabules visu pērno gadu. Jau uzreiz pēc gadu mijas mūsu finanšu galvenā persona apņēmīgi solījās: labosim visas reformas ieviešanā radušās nepilnības. Kā smejies, sistēma vēl nav sākusi darboties, bet nepilnības tātad jau ir. Un, piepūlē piepūtuši vaigus, reformas autori gatavi tās labot. Tas, protams, ir labi. Jo, pirmkārt, neviens un nekas taču nav ideāls. Un, otrkārt, apņemšanās pati par sevi jau ir svarīga. Tas jau nekas, ka izmēģinājumu trusīšu lomās būs teju ikkatrs Latvijas iedzīvotājs. Galu galā (tas jau treškārt) – ja nav nekādas reformas un viss stabili un prognozējami rit savu gaitu, tad nav interesanti dzīvot. Bet ļaudis vēl var padomāt, ka tajā Finanšu ministrijā ierēdņi neko nedara. Ne tā, kā tagad: ir reforma, tā ir jālabo, jāpieslīpē, jārevidē. Tātad darbs ierēdniecībai nodrošināts.

     Ne mazāk spraigas apņemšanās un svinīgie solījumi bijuši arī citās jomās. Piemēram, medicīnā un veselības aprūpes nodrošināšanā iedzīvotājiem. Jaunā e-veselības “pakete” gan lāgā nedarbojas. Vai, pareizāk sakot, īsti “nevelk” līdzi modernajām tehnoloģiskajām prasībām. Taču – par ko tur lieki uztraukties – gan jau 90 dienu laikā pamazām sāks rullēt kā pa Vācijas autobāni. Mazlietiņ tikai jāpaciešas. Ja arī kādam kaut kas nesanāks, vai kāds pa starpu paspēs nomirt, norakstīsim, militāristu terminoloģijā runājot, “samērojamos zaudējumos kopīga mērķa labad”. Starp citu, ja reiz ierunājāmies par militāristiem, tad noteikti jāatceras solījums tieši Latvijas simtgades gadā nodrošināt NATO prasītos divus procentus no iekšzemes kopprodukta aizsardzības vajadzībām. Solījums, nenoliedzami, svētīgs un vajadzīgs – jo kā gan mūs gribēs sargāt draugi un partneri, ja mēs paši sevi nesargājam. Tiktāl viss būtu skaidrs, tikai pagaidām ne pašiem runasvīriem, ne naudas plānotājiem nav īsti zināms, kā līdz tiem vajadzīgajiem procentiem tikt… Varbūt šo 90 dienu laikā izdodas izdomāt? Un ja tā, tad mēs noteikti būsim baltā zirgā NATO priekšējo līniju pirmajās rindās. Ja nekā citādi, tad taču vienmēr var palielināt budžeta deficītu. Vai, piemēram, vēl par kādu centiņu “pielabot” akcīzes nodokļa likmi benzīnam. Vai uzņēmuma ienākuma nodoklim. Uzņēmēji un uzņēmumi taču pacietīsies kopīgas nākotnes labā. Nē, nē, te nav jādomā par to, ka kādam kaut ko ņems nost. To nedrīkst, jo sasolīts ir visiem – policistiem, skolotājiem, ārstiem un medmāsiņām.

     Mērķim dzīvē ir jābūt, to pateiks jebkurš sevi cienošs “koučs” (jebšu “dzīves treneris”, ja runājam latviski). Ja nav mērķa, nav motivācijas. Ja nav motivācijas, tad atliek vienīgi pīkstēt par dzīves nedienām siltās čībās uz dīvāniņa, grimstot ikdienībā un pat, nebaidīsimies šī vārda, bezcerībā par nākotni. Mērķi, kā redzams, mums ir. Vai būs arī to sasniegšana? Jebšu būs, kā vienmēr: gribējām, kā labāk, sanāca, kā parasti. Svētku brīvdienas ir beigušās, sācies jauns darba gads. Lai tas mums visiem izdodas, lai iznāk piepildīt gan savas apņemšanās, gan solījumus, gan iegūt jaunus draugus un jaunus panākumus. Un “Ventspilnieks.lv” tic, ka tā arī būs: paši ar saviem spēkiem, ticību sev un savējiem. Turklāt bez visiem “kouču” padomiem. Jo savas laimes kalēji mēs tomēr esam paši.

Pārpublicēts no „Ventspilnieks.lv” Nr.1 (44) no 5.01.2018.g.

Likumus vēl neviens nav atcēlis

 Tieši tā. Likumus mūsu valstī vēl neviens nav atcēlis. Diemžēl, joprojām ir personas, arī tautas vēlēti pārstāvji, kuri uzskata, ka likumi uz viņiem neattiecas.

  Biedrība „Par taisnīgumu un atklātību” uzskata, ka par šadiem gadījumiem sabiedrība ir jāinformē, jo līdzīgas tendences vērojamas ne jau tikai vienā atsevišķā pašvaldībā…

 

 

     2017.gada 7.decembra Ventspils pilsētas domes sēdē par šīs teritorijas
atzīšanu par degradētu balsoja Ventspils pilsētas domes deputāti: Aivars
Lembergs, Jānis Vītoliņš, Andris Grigalis, Didzis Ošenieks, Igeta
Gredzena, Aigo Gūtmanis, Ilze Buņķe, Uldis Boitmanis. Guntis Blumbergs
sēdē nepiedalījās.

Kas normālam cilvēkam plaukstošs dārzs, tas degradantam miskaste

     Samērā nesenā pagātnē Ventspils pilsētas domē skatīja divus, kā tagad izrādās, savstarpēji saistītus jautājumus. 2017.gada 15.septembrī deputāti lēma par zemes gabala iegādi Lāčplēša ielā 1A, 3424 kv.m. platībā par veselam saprātam neiedomājamu cenu  – 200 000 eiro jeb 58,41 eiro par kvadrātmetru, savukārt 2017.gada 7.decembrī, Ventspils pilsētas dome pieņēma izmaiņas Ventspils pilsētas attīstības programmas 2014.-2020.gada Investīciju plānā, nosakot arī Ventspils pilsētas degradētās teritorijas. Liels bija mūsu, apvienotā saraksta deputātu, izbrīns, kad konstatējām, ka iepriekš par pasakainu naudu iegādāta teritorija nu skaitās degradēta.

 

     Vēl trakāk, degradēto teritoriju sarakstā ir iekļauts simpātiskais un sakoptais skvērs Kuldīgas un Sporta ielas krustojumā, pieguļošs Ventspils 2.vidusskolai. Kā izrādās, līdz ar skvēru ir tikusi degradēta turpat blakus atrodošā tehniski labā stāvoklī esošā vēsturiskā celtne, kuru visiem spēkiem patreiz tiek mēģināts atbrīvot no tās īpašniekiem – Ventspils iedzīvotājiem.

    Valdošo deputātu arguments ir: tikai degradējot mēs varam tikt pie šādu teritoriju sakārtošanas fondiem. Uz jautājumu, vai tiešām atzīmei plānā nav jāsaskan ar situāciju dabā, tieša atbilde nesekoja. Bija vien neskaidri izteikumi par jēdziena “degradācija” it kā neskaidro definīciju, zem kuras varot attiecināt burtiski jebko.

 

Likumu vēl neviens nav atcēlis

 

     Tomēr Latvijas Republikā joprojām ir spēkā Zemes pārvaldības likums, kurā nepārprotami definēts, ka degradētā teritorija ir teritorija ar izpostītu vai bojātu zemes virskārtu vai pamesta apbūves, derīgo izrakteņu ieguves, saimnieciskās vai militārās darbības teritorija. Savukārt Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Zemes pārvaldības un ģeodēzijas katedras profesores, Dr.oec.Ventas Paršovas un docentes, Mg.sc.ing. Maijas Bērziņas definētie degradētās apbūves un neapsaimniekotas lauksaimniecības teritorijas identificēšanas kritēriji ir būves fiziskais nolietojums; ar krūmiem aizaugusi apbūves teritorija un lauksaimniecībā izmantojamā zeme; piesārņojums; nerekultivēta atkritumu izgāztuve; pamesta ražošanas teritorija vai objekts; pamesta militāra rakstura teritorija vai objekts; invazīvo augu izplatība; zemes pārpurvošanās.

    Kas tad ir degradēts? Vai visiem labi zināmais skaistais skvērs ar blakus atrodošos māju vai deputāti, kuri pieņem šādus lēmumus? Vai tiešām valdošie ir pārliecināti, ka uzspļaujot likumiem, vispārpieņemtām normām, krāpjoties, mānoties un grābjot naudu ir sasniedzami sabiedrības ilgtermiņa attīstību nodrošinoši mērķi?

    Vai “atjautīgajiem” deputātiem nav ienācis prātā, ka ikvienam ventspilniekam rīkojoties pēc viņu “invazīvās” pārvaldes modeļa, piemēram, blēdoties ar nodokļu maksāšanu pašvaldībai, var sanākt, ka gudriniekiem no valdošas koalīcijas var nepietikt naudas pat savu algu izmaksām?

 

Kur sākas politiķu degradācija?

 

     Fakts, ka mūsu pilsētas deputātu vairākumam nu jau desmit gadus liekas normāli uzticēt pilsētas vadību cilvēkam, kurš to tiesiski nemaz nevar darīt, vairs nepārsteidz. Nepārsteidz arī, ka lielajam vairākumam mūsu deputātu ir pieņemami par savu priekšstāvi ievēlēt tautas apkrāpšanā apsūdzētu personu; izrēķināties ar oponentiem, ierobežot savu kolēģu vēlētāju konstitucionālās tiesības, šādi demonstrējot savu lojalitāti apsūdzētai personai; no nodokļa maksātāju līdzekļiem slēpti nodrošināt apsūdzētai personai super lielus ienākumus un neadekvāti dārgus aptraipītā tēla spodrināšanas pasākumus; traucēt likuma varai nodrošināt taisnīgas tiesas spriešanu.

     Par katru no šiem nodarījumiem modernajā pasaulē seko nekavējošs nosodījums un stāšanās tiesas priekšā. Ventspils gadījumā šādas konsekvences neseko.

     Filoloģijas zinātņu doktors Arturs Priedītis tādas darbības, kādas īsteno arī mūsu pozīcijas deputāti, raksturo ar vārdu degradācija.

      “Degradācija sākas tad, ja neievēro attiecīgās normas. Teiksim, morālā degradācija sākas tad, ja nejūt morālo normu robežu, pie kuras ir jāapstājas savā uzvedībā, darbībā, komunikācijā. Turklāt intelektuālā degradācija sākas tad, ja apzināti devalvē jēdzienus – izziņas un domāšanas galvenos instrumentus. Tā, piemēram, par mūsdienu politiķu degradāciju nākas skumt galvenokārt tāpēc, ka viņi ir ārprātīgi devalvējuši tādus jēdzienus kā demokrātija, suverenitāte, patriotisms, nacionālisms, cilvēka tiesības, brīvība, vienlīdzība, neatkarība, pilsoniskā sabiedrība, sociālais taisnīgums. Diemžēl šodien ir liels vairums dziļi aprobežotu cilvēku, kuri lepojas, ka par viņiem medijos publicē „neslavas rakstus”. Šodien pat iestāsta, ka publicitātei negatīvā informācija ir vērtīgāka nekā pozitīvā informācija.”, tā Artūrs Priedītis.

     Savukārt LTV raidījumā “Viens pret vienu” bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga secināja: “Ja mūsu publika beigtu tik ļoti mīlēt oligarhus… Es dažreiz neticu aptaujām, kas stāsta, ka populārākais cilvēks valstī ir tāds, kas apsūdzēts smagos noziegumos. Piedodiet, mīļā tauta, no kurienes nāk tā dziļā mīlestība un uz ko tā balstās?!” retoriski vaicāja eksprezidente. “Ja tauta turpinās viņus mīlēt, viņiem nav nekāda iemesla mainīt savus paradumus.”

     Kas ar mums notiek?  Kāpēc pakļaujamies degradācijai, kuras sekas mēs katrs izjūtam?  Vai ar Latvijas ekonomisko atpalicību, tautiešu masveida aizbraukšanu nav gana?

     Diemžēl savlaicīgi neapstādināti degradanti, savtīgu interešu vadīti turpina mūs vest pagrimuma purvā.

 

     P.S. Par cik augstāk aprakstītajos Ventspils pilsētas domes lēmumos ir saskatāmas apzinātas krāpniecības iezīmes, mēs, Ventspils pilsētas domi pārstāvošā apvienotā saraksta deputāti, esam vērsušies un turpināsim vērsties tiesībsargājošās instancēs un institūcijās, kuras atbild par ES fonda naudas izlietošanas atbilstību tā patiesajiem mērķiem.

 

Aivis Landmanis, Apvienotā saraksta Ventspils domes deputātu vārdā

 

Pārpublicēts no „Ventspilnieks.lv” Nr.1 (44) no 5.01.2018.g.