Tautas sapulcē simtiem cilvēku protestē pret oligarhiem

Tautas sapulci Rātslaukumā 23.augusta vakarā apmeklēja vairāk nekā 400 cilvēku. Pasākuma sākumā klātesošie vienojās himnas dziedājumā, bet politiķu un kultūras darbinieku  uzrunās galvenokārt izskanēja – nedrīkst pieļaut, ka valstī turpinās situācija, kurā viss notiek pēc sarunāšanas principa, kā arī asi izteikts nosodījums kā oligarhiem, tā pastāvošās varas nespējai ieviest kārtību valstī.

Klātesošie tika aicināti aktīvi iesaistīties politiskajās norisēs un atbalstīt tādus politiskos spēkus, kas nesadarbojas ar oligarhiem un Krievijas varu. Vairāki runātāji  šajā kontekstā kritizēja Zaļo un zemnieku savienību, pie kuras stūres atrodas cilvēki ar augsta ranga kompartijas un valsts drošības dienesta darbinieku pagātni. Jo sevišķi daudz asu pārmetumu un kritikas tika partijas “Latvijai un Ventspilij” līderim Ventspils mēram Aivaram Lembergam, kurš “ir gaidīts un respektēts viesis Saeimā un pie koalīcijas sarunu galda,”  bet tikmēr oligarhu varas nostiprināšanās ir cieši saistīta ar kolaborantu izveidoto un atbalstīto sistēmu.

Daudz kritikas bija veltīts arī Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, jo sevišķi viņa 13.jūlijā notikušajā tautas sapulcē paustajam aicinājumam “oligarhu sarunu” dalībniekus pašus vērtēt savu politisko atbildību. Sanākušie uz šo kritiku reaģēja ar ovācijām.

Tautas sapulces rīkotāji uzsvēra, ka 23.augusts tautas atmiņā ir viena no vistraģiskākajām dienām, jo tieši šajā dienā 1939.gadā tika parakstīts noziedzīgais Molotova-Ribentropa pakts. Runātāji norādīja, ka Molotova-Ribentropa pakta sekas nav likvidētas, tāpēc, ka joprojām mūsu likteni nosaka citi, proti, jau minētie oligarhi, valsts izzadzēji un shēmotāji.

Taču latviešu tautas atmiņā šīs datums arī ir saistīts ar cerībām, tautas spēku, kas spēj iedvesmot daudzus. Proti, 1989.gadā notika Baltijas ceļš. Ne velti pasākuma noslēgumā sanākušie sadevās rokās, kā  savulaik Baltijas ceļā, un līdzīgi kā dziesmotās revolūcijas laikā, noslēgumā vienojās “Daugav’s abas malas” dziedājumā.

   Sadodoties rokās ar blakusstāvošajiem  un dziedot šo dziesmu atmiņā atausa Baltijas ceļš un jo vairāk nostiprinājās pārliecība, ka pienāks laiks, kad tauta būs saimniece savā zemē.

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes priekšsēdētāja                                    Astrīda Babāne

Pašvaldības “izgriež pogas”. Kas tālāk?

Pašvaldības zārcinieki, pašvaldības ēdinātāji, zobārsti un viesnīcnieki – par to būtu jāsmejas, ja vien pašvaldības ar iesaistīšanos tradicionāli privātās uzņēmējdarbības jomā nekropļotu konkurenci un nedeformētu tirgu. Uz šādas darbības negatīvajām sekām norādījusi gan Konkurences padome, gan Valsts kontrole, gan arī Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācija – OECD, taču pašvaldību lobijs izrādījās spēcīgāks. Kāpēc tā? Uz to lielā mērā atbildi sniedz Valsts kontroles vēl pērn paustie atzinumi.

Vairāk nekā 670 uzņēmumos, kuri tieši vai pastarpināti pieder valstij vai kādai no pašvaldībām, tiek nodarbināti 78 000 cilvēku. Valsts kapitālsabiedrību apgrozījums 2015.gadā pārsniedza 3,4 miljardus eiro, nesot peļņu 164 miljonu eiro apmērā. Kopējo valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību aktīvu vērtība 2015.gadā pārsniedza 8 miljardus eiro, un tas ir kapitāls, kurš uzskatāms par sabiedrības ieguldījumu valsts uzņēmējdarbībā – secina Valsts kontrole.

 

Labāka par lielu naudu ir ļoti liela nauda

Lursoft aprēķini rāda, ka 2015.gadā tikai pašvaldību kapitālsabiedrības vien kopumā nopelnījušas 6,31 milj. eiro. Teorētiski visi šie labumi pieder sabiedrībai, kura ar saviem nodokļiem šai uzņēmējdarbībai devusi sākuma kapitālu. Turklāt pēc Valsts kontroles secinājuma “Valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības lielākajā daļā gadījumu darbojas apstākļos, kuros tāds uzņēmējdarbības stimuls kā maksātnespējas drauds, kas nodrošina uzņēmumu efektīvu darbību un attīstību, nedarbojas.”

 Patiesībā šis atzinums nav nekas jauns, taču šokējoši šķiet, ka valstij un pašvaldībām piederošo kapitālsabiedrību peļņa ir apmēram 64% no visas Latvijas tautsaimniecības peļņas! Vai tiešām šo uzņēmumu vadītāji un to formālās īpašnieces – ministrijas un pašvaldības – būs gatavas no tādas naudas atteikties? Nebūsim naivi! Neatteiksies.

Kā Konkurences likuma grozījumus “noraka”

Latvijas iedzīvotāji nereti ironizē, ka Eiropas Savienības birokrātiem pietiek tikai padomāt par kādu rekomendējošu normu, lai mēs pa galvu un kaklu mestos to izpildīt. Tā notiek gandrīz vienmēr, taču ir izņēmumi. Un pašvaldību iesaistīšanās uzņēmējdarbībā ir viens no spilgtākajiem. 2016. gada 1. jūlijā Latvija kļuva par OECD dalībvalsti, un. lai iekļūtu šajā attīstīto valstu saimē, valdība cita starpā apņēmās arī dot Konkurences padomei tiesības kontrolēt pašvaldību iejaukšanos brīvajā tirgū. Pagājušā gada maijā grozījumus Konkurences likumā sāka apspriest ministrijas un nevalstiskās organizācijas, visi ņēmās, ka galvas vien kūpēja, bet ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens pārliecinoši teica: “Ja mēs runājam par Eiropas Savienības dalībvalsti, nu neizskatās, ka tas ir pieņemami.” Arī Konkurences padome atgādināja – pašvaldību nepamatota iesaiste uzņēmējdarbībā, ja preces un pakalpojumus nodrošina privātais sektors, nav pieļaujama. Ieinteresētajās aprindās sacēlās īsta vētra, un valdība šopavasar kārtējo reizi atlika Konkurences likuma grozījumus maliņā. Ekonomikas ministrs publiski norādīja, ka likuma pieņemšanu kavē lielais pašvaldību lobijs valdībā, un viss. Savukārt KP priekšsēdētājas Skaidrītes Ābramas iespējas tikt pārvēlētai amatā uz nākamo termiņu pēkšņi sašķobījās. Viņas apstiprināšanu  pēc Zaļo un Zemnieku savienības lūguma pārcēla uz nākamo sēdi, bet aizkulisēs runāja, ka pašvaldību uzņēmējdarbības ierobežošanas aktualizēšana ir pietiekami smaga apgrēcība, lai S.Ābrama varētu arī netikt pārvēlēta. Par to, ka politikas aizkulisēs gāja karsti, liecina arī “Delnas”  paziņojums, ka vēlme ierobežot pašvaldību nodarbošanos ar uzņēmējdarbību nedrīkst kļūt par iemeslu Konkurences padomes vadības nomaiņai.

Bagātām pašvaldībām ietekmīgs lobijs

Kas īsti bija noticis? Vienkārši “pamodās” bagāto pašvaldību lobijs – Pašvaldību savienība un Lielo pilsētu asociācija, un pieprasīja procesu apturēt. Proti, šādi likuma grozījumi iedragāšot pašvaldību autonomiju, jo Konkurences padomes lēmumi tad būšot svarīgāki, nekā vietējo domju saistošie noteikumi. Esot sagaidāma pārāk liela kontrole! Turklāt pašvaldības nemaz tā netīkojot iejaukties tirgū, tie esot izņēmuma gadījumi, kad tirgus nenodrošina iedzīvotājiem kāda pakalpojuma saņemšanu. Savukārt LPS priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis vēl šā gada martā klāstīja, ka pašvaldības nodarbojas ar uzņēmējdarbību nevis peļņas nolūkā, bet lai nodrošinātu iedzīvotājiem pakalpojumus, kas citādāk nav pieejami. Pašvaldības neesot ieinteresēta nodarboties ar uzņēmējdarbību, bet, ja neviens cits to nedarot, tām nākoties iesaistīties… Un te vairs neatliek nekas cits, kā izsaukties – nu kur var tik traki, atvainojiet, muldēt!

Iepriekšējā numurā jau rakstījām par klasisku pašvaldības uzņēmējdarbības piemēru, un, proti, par pašvaldības veidotu SIA un pat Izglītības ministrijas pakļautībā esošas iestādes – Ventspils tehnikuma iesaistīšanos viesnīcu biznesā. Ja vadītos pēc Jaunsleiņa kunga apgalvojumiem, tad minētajām viesnīcām un kempingam vajadzētu būt teju vienīgajiem visā Ventspilī. Taču tā nav – 2017.gada tūrisma sezonā pilsētā ar rītdienu bija 110   izmitināšanas uzņēmumi, kuri vienlaikus varēja piedāvāt 2504 gultasvietas.

Ar administratīvo resursu pa konkurenta “nagiem”

Ko par šo situāciju saka paši viesnīcu biznesā Ventspilī iesaistītie uzņēmēji? Ventspilnieks.lv tikās ar vairākiem uzņēmējiem (vārdi mainīti).

Pēc viņu teiktā par vienu no galvenajiem instrumentiem “konkurences mazināšanai” pašvaldībai kalpo administratīvais resurss. “Vienā jaukā dienā tu no stabila uzņēmēja pēkšņi vari kļūt par nodokļu nemaksātāju vai vēl kādu pārkāpēju. Komisijas, komitejas un pārbaudes institūcijas ir tik daudz, ka kādu represiju gadījumā viss būs pilnīgi likumīgi,” saka Andris. Savukārt Pēteris atzīst, ka šogad vēsās vasaras ietekmē tūristu skaits Ventspilī ir mazāks, nekā pērn, un viesnīcu biznesā tas ir ļoti jūtams. Tāpēc vien Ventspils tehnikuma par Eiropas līdzekļiem uzbūvētā viesnīca, Ventspils Augstskolas un Olimpiskā centra viesnīcas, kā arī Piejūras kempings šogad komersantiem pamatīgi bāž “sprunguļus riteņos”. Mūsu aptaujātie uzņēmēji ir vienisprātis, ka viens no pašvaldības galvenajiem pienākumiem būtu radīt iespējas, lai uzņēmējs var strādāt, taču ja pašvaldība sāk kādā nozarē nodarboties ar pakalpojumu sniegšanu, tad citādāk kā par negodīgu konkurenci to nosaukt nevar. Kaut tādēļ vien, ka privātajam biznesa uzsākšanā un attīstīšanā jāiegulda sava nauda, kamēr valsts un pašvaldība var operēt ar nodokļu maksātāju naudu, vai vēl labāk, tikt pie Eiropas fondu finansējuma, kuru atdot nevajag, jāprot vien birokrātiski precīzi atskaitīties.

 

Biznesā mīnuss un mīnuss plusu nedod

“Uzņēmējs nevar strādāt pa nullēm vai ar mīnusu, bet pašvaldība var. Turklāt pašvaldības uzņēmumi vēl ar dempinga cenu vai plašām pilsētas reklāmām pārvilina uz savām viesnīcām vai kempingu lielu daļu pilsētas viesu. Kas atliek privātajam? Vai nu celt cenu par numuriņu un cerēt uz lielu viesu skaita  pieplūdumu, vai arī savu viesnīcu slēgt,” skarbi saka Andris.

Atsevišķs stāsts ir arī par pilsētas vēsturisko centru, kurā nav pat ko domāt izvietot viesnīcu vai ēdināšanas iestādi, ja tā neatbilst noteiktajiem kritērijiem. Būtībā tas ir pareizi, taču arī šeit ir savs “bet”. Privātam uzņēmējam jāiziet garš un sarežģīts saskaņošanas ceļš, jānodrošina nebūt ne lētā vēsturiskā izpēte, vēsturiskā uzraudzība, visas birokrātiskās procedūras, kuras prasa gan laiku, gan nervus, savukārt valsts un pašvaldības kapitālsabiedrībām ir iespēja dabūt  ES fondu līdzekļus. Arī saskaņošana rit kā pa sviestu.

“Kur te ir godīga konkurence?” retoriski jautā Jānis. “Uzņēmējdarbībai vēsturiskajā centrā jāiegulda milzīgas investīcijas, ēkas renovācija prasa tādu naudu, ka tas jau pārvēršas “nebiznesā”.  Ja iesaista bankas kredītus, tad būtībā biznesa vairs nav. Ļoti būtu vajadzīgs pašvaldības atbalsts vai dotācijas, taču tādu nav.” Toties runā, ka pilsēta plānojot celt vēl vienu viesnīcu! Vai tiešām jau nepietiek?!

“Oligarhu sarunu” parlamentārās izmeklēšanas komisijā “kratīs” arī Lembergu

8.augustā tika sasaukta pirmā tā dēvēto “oligarhu sarunu” parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēde. Sēdes sola maksimāli atklātas, lai sabiedrība uzzinātu visas detaļas, kāpēc “oligarhu lieta” noslēdzās bez rezultāta. Šīs nebūs vienkāršas sēdes, kurās apspriedīs un vēlreiz pārcilās lietas būtību un virzību. Uz sēdēm būs jāierodas arī sarunu galvenajiem “varoņiem” – smagos noziegumos apsūdzētajam Aivaram Lembergam, no politikas aizgājušajam Aināram Šleseram un pašreizējam zemkopības ministram no Zaļo un zemnieku savienības – Jānim Dūklavam. Aicināt personas aicinās, jautājums, vai viņiem būs dūša šīs parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdes apmeklēt…

 

“Oligarhu lietas” komisijas pirmajā sēdē plānots, ka kopīgi ar Ģenerālprokuratūras, kā arī ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pārstāvjiem tiks izrunātas lietas līdzšinējos procesus saistībā ar “oligarhu sarunām” un to tālāko gaitu. Svarīgi ir pārrunāt arī konkrētās publiskajā telpā plaši izskanējušās epizodes, kurām jāpievērš īpaša uzmanība izmeklēšanas gaitā, tā uzskata komisijas vadītāja Inguna Sudraba. Viņa pašlaik intensīvi strādājot pie komisijas darba dokumentācijas jautājumiem, tajā skaitā plānots nosūtīt vēstules ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram un KNAB vadītājam Jēkabam Straumem, aicinot tiesībsargājošās institūcijas deleģēt savus pārstāvjus darbam kopā ar komisiju.

Tiesa, pašlaik nevienam nav īsti skaidrs, kādā veidā deputāti vispār varēs iepazīsies ar KNAB rīcībā esošajiem “oligarhu lietas” materiāliem. Deputāti varētu doties uz tiesībsargājošo iestādi, lai iegūtu nepieciešamo informāciju, uzskata I. Sudraba, taču arī šis aspekts vēl jāpārrunā ar pašu KNAB. “Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdēm ir jābūt maksimāli atklātām, lai, sabiedrībai dzirdot, varētu izrunāt, kādā veidā notika izmeklēšana un kāpēc process ir noslēdzies bez rezultāta,” uzskata I. Sudraba.

 

Šaubu ēna pār Sudrabu

 

Cēli lolotā ideja par parlamentārās izmeklēšanas komisiju cieta pirmo triecienu tad, kad notika priekšsēdētāja ievēlēšana. Amatu paredzēja un uz to pretendēja A. Judins, taču ievēlēja bijušo valsts kontrolieri I. Sudrabu. Tas izraisīja plašu diskusiju par to un iebildumus, jo “oligarhu sarunās” izskan arī pašas I. Sudrabas vārds. Piemēram, Latvijas Reģionu apvienības nu jau bijušais valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars, kurš atkāpās no amata tieši pēc šī balsojuma parlamentā, ir pilnībā pārliecināts, ka tas ir kārtējais ZZS un “Saskaņas” savstarpējo interešu pierādījums – dabūt amatā tieši I. Sudrabu. Tagad pat Valsts prezidents Raimonds Vējonis aicinājis Saeimu izvērtēt I. Sudrabas atbilstību “Rīdzenes sarunu” parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājas amatam.

Deputāte gan liedzas, ka viņai būtu kāda saistība ar šo lietu. “Jautājums nav par mani. Visa šī brēka ir bailes par to, ka es vadu šo komisiju,” izteicās deputāte, piebilstot, ka vienmēr esot strādājusi profesionāli un viņu nevarot vadīt vai pateikt, kādi lēmumi ir jāpieņem. “Vadot šo komisiju, absolūti neesmu uzņēmusies misiju kaut kādā mērā torpedēt šīs komisijas darbu.”

Tomēr galvenais ir, lai komisija strādātu efektīvi, jo līdz šim neviena (!) parlamentārās izmeklēšanas komisija nav spējusi sasniegt kādu rezultātu. Proti, visas komisijas savu darbu beigušas bez rezultāta. Šoreiz, kā sola komisijas loceklis A. Judins, rezultāti noteikti būšot. “Man gribētos domāt, ka kriminālprocesi jauni būs, jo ir pamats tā uzskatīt,” intervijā telekanālā LNT sacīja A. Judins.

 

Ko oligarhi tev nestāsta

 

Viss jandāliņš aizsākās jūnijā, kad žurnāls “Ir” ar turpinājumiem publicēja atšifrētās sarunas, kuras notika viesnīcā “Rīdzene” un kurās Ainārs Šlesers, Aivars Lembergs un citas ietekmīgas amatpersonas kārtoja biznesa un politikas lietas. Vēlāk izdevuma galvenā redaktore Nellija Ločmele uzsvēra, ka “Rīdzenes” sarunas tuvplānā parāda “valsts nozagšanas shēmu – kā politiķi ietekmē medijus, lai skalotu cilvēkiem smadzenes un iegūtu varu, ko pēc tam izmanto savu kabatu pildīšanai uz visas sabiedrības rēķina”. Ir svarīgi to saturu zināt sabiedrībai, tādēļ izdevniecība 1. augustā laida klajā speciālizdevumu, kurā apkopots “oligarhu sarunu” saturs.

Izdevumā “Ko oligarhi Tev nestāsta” apkopoti gan žurnāla “Ir” raksti par “Rīdzenes” sarunu saturu, kas tika publicēti trīs turpinājumos, gan pirmo reizi tika nodrukāti smagos noziegumos apsūdzētā A. Lemberga sarunu atšifrējumi pilnā apjomā. Pagaidām A. Lembergs, kurš pēc sarunu fragmentu publiskošanas kā vienīgais plašāk skaidrojās publiskajā telpā un pat speciāli tam par godu Rīgā sarīkoja speciālu preses konferenci (tā gan pārvērtās par pasākumu bez seguma un pilnīgu farsu), vēl nav bildis ne vārda. Nezināt par izdevumu nav iespējams arī tādēļ, ka šo izdevumu žurnāla “Ir” komanda personīgi nogādāja gan visiem Saeimas deputātiem, tas ir pieejams tirdzniecībā, kā arī nogādāts visas 1739 Latvijas bibliotēkas, novadu un pilsētu pašvaldības.

Sarunas parāda rīkojuma nr.2 pamatojumu

Intervijā “Nē, mēs to necietīsim!” žurnāla “Ir” speciālizlaidumam “Ko oligarhi tev nestāsta?” Latvijas valsts eksprezidents Valdis Zatlers, atbildot uz jautājumu, kāds ir viņa lielākais pārsteigums, lasot oligarhu sarunas, saka: “Lielu pārsteigumu īstenībā nebija, izņemot to, ka cilvēki tādiem sulīgiem vārdiem lamājas – tā ir vide, kas viņus raksturo. Bet sarunas parāda rīkojuma nr.2 pamatojumu – ka ir vara, ko mēs visi redzam, un ir reālā vara pagrīdē.

Vai kaut kas līdzīgs var šobrīd atkārtoties? Domāju, ka ar lielāku urrā! Jo valdība, kurā bija 55 balsis divām partijām, ir unikāla situācija Latvijas politiskajā vēsturē – pilnīgi citāda nekā šobrīd, kur īsti nav skaidrs, kam cilvēki uzticēsies nākamgad. Sarunu publiskošana dod iespēju cilvēkiem padomāt. Jo nav jau svarīgi juridiskie aspekti, par ko šobrīd runā visas amatpersonas. Svarīgs ir morālais aspekts – vai vēlētājs grib uzticēt varu Latvijā šāda tipa cilvēkiem? Tur nav vajadzīga ne izmeklēšana, ne pierādījumi, vienīgi sava personīgā attieksme – gan no pašu cilvēku, gan amatpersonu puses. Jo amatpersonas tā kautrīgi noburkšķēja – ziniet, nu slikti, ka nav pierādīts, slikti, ka nav vēl kas…

Visi to cenšas reducēt uz juridiskām lietām. Šī nav juridiska lieta! Šis ir jautājums par mūsu sabiedrības morāli: kādi mēs esam un kādus vēlamies redzēt savus vadoņus?”

Pārpublicēts no „Ventspilnieks.lv”