BARBA GIRGENSONE M.iur. Projekta Latvijas ekspertu pārstāvis
Pašlaik pastāv problēma – efektīvas tiesvedības procesa un mediācijas sasaistes trūkums. Tieslietu ministrija ir secinājusi, ka Civilprocesa likumā ietvertais tiesas pienākums veicināt pušu samierināšanos un izlīguma panākšanu pašlaik nesasniedz savu mērķi, jo pušu samierināšana lielākoties tiek veikta formāli, pusēm netiek paskaidrots, kāds ieguvums tām varētu būt no savstarpējās piekāpšanās un kompromisa meklēšanas.[1] Pašlaik arī attiecībā uz izlīguma iespējamību pusēm lielākoties tiek uzdots vienīgi formāls jautājums, neizskaidrojot lietas dalībniekiem viņu procesuālās tiesības un pienākumus, jo tiesa ne vienmēr piemin, ka puses ir tiesīgas izbeigt lietu ar izlīguma noslēgšanu, kaut gan uz to jānorāda īpaši un ne tikai uzsākot tiesas sēdi.[2] Ņemot vērā, ka izlīgums uzskatāms par nozīmīgu civilprocesa institūtu un zināmā mērā pat par prasības tiesvedības mērķi, uz kuru vedināt ir tiesas pienākums,[3] tiesai pusēm ir jāpalīdz objektīvi apjaust savas intereses, izvērtēt tiesvedības procesa lietderību no juridiskā, kā arī ekonomiskā viedokļa un pieņemt lēmumu attiecībā uz iespējamo vienošanās panākšanu izlīguma veidā.
Tā, piemēram, lietās par laulības šķiršanu tiesas funkcija pēc būtības ir tikai fakta, ka laulātie ir vienojušies par jautājumiem, kas saistīti ar laulības attiecību pārtraukšanu, apstiprināšana, nevis tiesas aktīva iesaistīšanās laulāto strīdā lietas iztiesāšanas veidā. Pašlaik Civilprocesa likumā nav ietverts regulējums par to, kā puses var nonākt līdz izlīgumam, tas apgrūtina tiesas pienākuma veicināt pušu samierināšanos un izlīguma panākšanu efektīvu izpildi. Līdz ar to lielāka daļa ierosināto civillietu Latvijā tiek izskatītas ar spriedumu.
Ņemot vērā, ka mediācija ir viens no veidiem, kā pušu starpā panākt izlīgumu, par Civilprocesa likumā ietvertā tiesas pienākuma veicināt pušu samierināšanos un izlīguma panākšanu izpildes neatņemamu sastāvdaļu uzskatāma ierosinājuma izteikšana pusēm izmantot mediāciju. No minētā secināms, ka tiesai tātad ir būtiska nozīme pušu stimulēšanā izdarīt piemērotākā un efektīvākā domstarpību risināšanas veida izvēli. Identificējot nepieciešamību pēc skaidrākas, efektīvākas tiesvedības procesa un mediācijas sasaistes, kā arī analizējot ārvalstu praksi, jāņem vērā, ka, mediācijas kā domstarpību risināšanas veida izmantošanas veicināšana, atslogotu tiesu sistēmu, proti, mazinātu tiesu pārslodzi.
Mediācija saskaņā ar Mediācijas likuma noteikumiem, ir tikai viens no iespējamajiem procesiem kā panākt izlīgumu saistību nepildīšanas sakarā, kas ir visizplatītākais civiltiesisko strīdu pamats, tiesas ieteiktas mediācijas gadījumā. (Mediācijas likuma 18.pants) Mediācijas rezultāts nav izlīgums kā līgums, bet vienošanās, kas paredz noslēgt šo izlīgumu, norādot uz izlīguma kā līguma saturu. Tāpēc svarīgi ir izprast mediācijas kā procesa norisi kas vērsts uz mērķi – izlīguma noslēgšana.
Līdz šim Latvijā ir attīstījies tīrās mediācijas modelis, kuru veic mediators ārpus tiesas procesa. Šajā jomā aktīvi darbojas nevalstiskās organizācijas un biedrības, kas izstrādā mediatoru apmācības un sagatavošanas kursus, kā arī izstrādā iekšējos normatīvos aktus. Tiesas jeb atvasinātās meditācijas modelī mediāciju veic sertificēts mediators pēc tiesas (tiesneša) ierosinājuma, kā tas ir paredzēts Civilprocesa un Mediācijas likumā.
Analizējot pieņemto normatīvo regulējumu, jāvērš uzmanība uz Mediācijas likumā ietverto formulējumu – tiesas ieteiktā mediācija (17.pants), kas paredz, ka ‘’Tiesas ieteiktā mediācija piemērojama civiltiesisku strīdu, kas saskaņā ar Civilprocesa likumu izskatāmi prasības tiesvedības kārtībā, risināšanā, ja puses piekritušas tiesneša vai tiesas ieteikumam izmantot mediāciju’’. Tādejādi Mediācijas likums piedāvā tiesvedības procesa un mediācijas sasaisti, jo Mediācijas likums paredz, ka tiesa iesaka nevis uzliek par pienākumu pusēm veikt mediāciju, jo viens no mediācijas pamatprincipiem ir brīvība.
Tomēr publiskajā telpā ir izskanējuši advokātu, notāru un praktizējošu juristu viedokļi, ka, piemēram, ‘’laulības šķiršanas lietās un mantojuma sadales lietās – attiecīgi laulātajiem un mantiniekiem, pirms tie vēršas tiesā ar prasības pieteikumu, vispirms jāmēģina strīdu atrisināt mediācijas ceļā, nosakot, ka šādos procesos mediators ir vienīgi zvērināts notārs’’ [4] , vai arī noteikt mediāciju kā obligātu procesu pirms prasības celšanas tiesā par saistību neizpildi.
Mediācija var būt sekmīga vienīgi tad, ja abas puses apzinās izlīguma piemērotību strīda atrisinājumam un saglabā iniciatīvu strīda ārpustiesas atrisināšanā. Situācijā, kad kāda no pusēm principiāli nevēlas iesaistīties izlīguma sarunās, nebūtu lietderīgi ar tiesas lēmumu uzspiest mediāciju un ierobežot attiecīgās puses piekļuvi tiesai. Tas var novest pie strīda atrisināšanas nevajadzīgas ieilgšanas un resursu tērēšanas.
Šajā sakarā jānorāda, ka grozījumos Civilprocesa likumā ir paredzēts noteikums norādīt prasības pieteikumā – vai pirms vēršanās tiesā strīda risināšanai ir izmantota mediācija, un noteikts tiesneša pienākums piedāvāt pusēm izmantot mediāciju strīda risināšanai: 1) pēc lietas ierosināšanas – nosūtot atbildētājam iesniegto prasības pieteikumu un paziņojot prasītajam par prasības pieteikuma nosūtīšanu atbildētājam, lūdzot paskaidrojuma sniegšanai noteiktajā termiņā paziņot tiesai, vai persona piekrīt izmantot mediāciju; 2) sagatavojot lietu iztiesāšanai un sagatavošanas sēdē; 3) lietas iztiesāšanas gaitā, līdz tiek pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības. Tiesas ieteiktas mediācijas gadījumā pusēm nav pienākums piekrist mediācijas izmantošanai strīda izskatīšanā kopumā vai izvēlēties mediatoru tikai no sertificētu mediatoru saraksta.
Mediācijas likuma 18.pants nosaka, ka ‘’mediācijā panāktu vienošanos puses izpilda labprātīgi, un termiņā, ja puses par tādu ir vienojušās. Ārpustiesas mediācijā panākta vienošanās var tikt nodota izpildei gadījumos un kārtībā, kas noteikta Notariāta likumā un Civilprocesa likumā.’’, savukārt Mediācijas likuma 18.pants nosaka, ka ‘’Tiesas ieteiktas mediācijas rezultātā panākot vienošanos, puses var: 1) noslēgt izlīgumu, kas atbilst Civilprocesa likuma normām un lūgt tiesu to apstiprināt vai; 2) atteikties no prasības vai sūdzības; 3) atzīt prasību vai sūdzību pilnīgi vai daļēji.’’ Tas nozīmē, ka gadījumā, ja izlīgums (līgums) tiek noslēgts tiesas ieteiktas mediācijas ietvaros, tad tas pēc apstiprinājuma tiesā var tikt nodots piespiedu izpildei, turpretī, ja izlīgums (līgums) tiek noslēgts brīvprātīgas mediācijas ietvaros, tad tā izpilde ir labprātīga.
Pušu noslēgts izlīgums lietā, kas atbilst Civilprocesa likuma 226., 227. panta prasībām un bērna interesēm, ir apstiprināms, un saskaņā ar Civilprocesa likuma 223. panta 5. punktu attiecīgajā daļā, par kuru noslēgts izlīgums, tiesvedība ir izbeidzama. Minētās atziņas izriet no Augstākās tiesas 2011. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-158/2011 [5]., kur kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009. gada 23. oktobra spriedumu iesniedzis bērna tēvs V. D., pārsūdzēdams spriedumu daļā par uzturlīdzekļu piedziņu un norādīdams, ka, noteikdama uzturlīdzekļus Ls 32 mēnesī par laiku no 2008. gada 18. marta līdz 2008. gada 1. jūnijam, tiesa nav ņēmusi vērā, ka ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009. gada 5. marta lēmumu Siguldas tiesas 2008. gada 18. martā izdotais izpildu raksts anulēts.
Tajā pat laikā Mediācijas likumā nav noteikts, ka gadījumā, ja vienošanās ir panākta, tā obligāti jānoformē rakstiski, tāpat nav noteikts, ka, ja vienošanos noformē rakstiski, tad to sastāda mediators. Mediācijas likums neparedz, ka mediatora pienākums pēc vienošanās panākšanas ir tās korekta rakstiska noformēšana, bet Mediācijas likuma 15.pants nosaka, ka ‘’ja mediācija izbeidzas bez vienošanās, mediators sastāda rakstveida apliecinājumu par mediācijas izbeigšanos bez vienošanās un izsniedz to pusēm.’’
- gada 21. maijā pieņemtās Eiropas parlamenta un Padomes direktīva 2008/52/EK Par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (Mediācijas direktīva) nosaka, ka direktīvas mērķis ir atvieglot piekļuvi alternatīvai strīda izšķiršanai un rosināt strīdu izšķiršanu ar izlīgumu, veicinot mediācijas izmantošanu un nodrošinot līdzsvarotas mediācijas un tiesvedības procesu attiecības.[6]
Tātad direktīvai būtu jāpanāk, lai dalībvalstīs nacionālais normatīvais regulējums sekmētu civiltiesisko un komercstrīdu alternatīvu izšķiršanu ārpus tiesas, sekmētu šo strīdu izšķiršanu ar izlīgumu, un šajā sakarā tiktu izmantota mediācija, pie kam tādejādi, ka tiktu līdzsvarotas mediācijas un tiesvedības procesu attiecības. Mediācijas direktīvas preambulas 17.punkts nosaka, ka ‘’jātiecas saglabāt mediācijas procesa elastību un iesaistīto pušu autonomiju, kā arī jānodrošina, lai mediācija notiktu efektīvi, objektīvi un kompetenti’’, savukārt 19.punktā rakstīts, ka ’’mediāciju nevajadzētu uzskatīt par sliktāku alternatīvu tiesvedībai tā iemesla dēļ, ka mediācijas procesā panākto izlīgumu ievērošana būtu atkarīga no iesaistīto pušu labas gribas’’
Analizējot Mediācijas likumu un ņemot vērā Mediācijas direktīvā noteikto, būtu nepieciešams vērst uzmanību 1) uz mediācijas rezultāta – izlīguma kā līguma noslēgšanas nepietiekamo tiesisko regulējumu gan no formas, gan satura, gan tiesisko seku aspekta; 2) uz mediatora pienākumu mediācijas procesā, it īpaši procesa dokumentētā fiksēšanā, nepietiekamību, kas mazina procesa kvalitāti, efektivitāti un apdraud vēlamo tiesisko seku iestāšanos.
Tā kā konfidencialitātes ievērošana ir viens no mediācijas procesa pamatiem, un arī brīvo juridisko profesiju pārstāvju pienākums, veicot savu profesionālo darbību, ir ievērot konfidencialitāti, tad tiesisko regulējumu, kas attiecas uz mediatoru un mediāciju, varētu salīdzināt ar zvērināta notāra amata darbības regulējumu, kas ietverts Notariāta likumā [7]. Arī zvērināts notārs saskaņā ar Notariāta likumu ievēro konfidencialitātes principu, jo viņa amata pienākumu pamatā ir nodrošināt klientam iespēju uzticēt lietas, ko viņš neatklātu citām personām, un šai informācijas apmaiņai starp zvērinātu notāru un klientu ir jāpaliek kā notariālajam noslēpumam. Zvērināts notārs, nebūdams ieinteresēts darījuma materiālajā jeb ekonomiskajā iznākumā, pilnībā nodrošina darījuma dalībnieku tiesisko vienlīdzību, kā arī Notariāta likums notāram uzliek tiešu pienākumu veikt darbības, kas tuvinātu pušu viedokļus un panāktu vienošanos vedot mantojuma lietas un šķirot laulību, kā arī citos Notariāta likumā noteiktajos gadījumos. Vienošanās jeb izlīguma panākšanas gadījumā, ja tas notiek pie notāra, noformējams notariālais akts, kura noformēšanas regulējums ir dots Notariāta likumā.
Tāpēc domājot par mediācijas procesa kvalitāti, it īpaši nostiprinot sasniegto rezultātu – vienošanos, mediācijas likumā būtu lietderīgi noteikt, ka šāda vienošanās noformējama rakstiski un ka šo vienošanos sastāda un par tās saturu atbild mediators, kā arī, ka vienošanos paraksta puses un mediators.
Saistībā ar iepriekš minēto Notariāta likuma [8] 87. pants nosaka kā notāram jārīkojas sastādot notariālo aktu: 1) jānoskaidro notariālā akta dalībnieku griba un darījuma (izlīguma) noteikumi, skaidri un nepārprotami jāpieraksta personu paziņojumi, iepazīstina dalībnieki ar iespējamām darījuma tiesiskajām sekām, lai likumu nezināšana un pieredzes trūkums netiktu izmantots viņiem par ļaunu, jāsniedz paskaidrojumi akta dalībniekiem par darījumam nepieciešamajām iestāžu atļaujām un apstiprinājumiem un tas jānorāda aktā, jāpārbauda nepieciešamās ziņas attiecīgajās datu bāzēs; 2) nedrīkst taisīt notariālos aktus, kuru saturs ir acīmredzamā pretrunā ar likumiem, kas aizsargā pārvaldes kārtību, sabiedrības tikumību vai personas godu; 3) ja rodas šaubas par darījuma atsevišķu noteikumu spēku, par darījuma atbilstību likumam vai dalībnieku patiesajai gribai, tad tas jādara zināms akta dalībniekiem un ar viņiem jāapspriež, to norādot notariālajā aktā, kā arī aktā jānorāda savi paskaidrojumi un darījuma dalībnieku šajā sakarā sniegtie paskaidrojumi. Ja mediatoram pēc minētās analoģijas būtu jāsastāda un rakstiski jānoformē pušu panāktā vienošanās, tad jau uzsākot meditācijas procesu, t.i. noslēdzot likumā noteikto mediācijas līgumu, puses būtu informētas un rēķinātos ar to kāds dokuments tiks saņemts procesa rezultātā un kāda būs procesa efektivitāte.
Tā kā ‘’paši mediatori mediāciju definē kā brīvprātīgu procesu, kurā konflikta partneri ar neitrāla trešā palīdzību, kuram nav saturisku lēmēj-pilnvaru, vienojas par kopīgiem, abpusēji attiecināmiem, pēc iespējas auglīgiem lēmumiem, kuri veidojās uz augošās sevis paša un otras puses, kā arī pušu realitātes skatījuma izpratnes’’[9], tad ir saprotams, ka mediatora uzdevums nav nodrošināt juridiski korekta līguma izstrādi un apliecināšanu.
Var teikt, ka gadījumos, ja komercstrīdu un ģimenes mantisko strīdu risināšana notiek izmantojot mediāciju, tad pusēm vienmēr ir nepieciešama rakstiski noformēta vienošanās, kas apliecina mediācijas procesa sekmīgu pabeigšanu, un arī uz vienošanās pamata rakstiski noslēgts izlīgums, kuram procesuālā nozīmē ir notariālā akta spēks. Ja mediācijas likums nenostiprina mediatora tiesības un pienākumus šajā sakarā un nenosaka to, ka vienošanās noformējama rakstiski, tad nevar runāt par augstu mediācijas procesa kvalitāti. Jāņem vērā, ka mediācija ‘’balstās uz konkrētu teoriju – lai atrisinātu nesaskaņas pēc iespējas nesāpīgāk, nepieciešama laba komunikācija un uzticība, kas vērsta uz produktīvu rezultātu, bet sacensību sistēmā rodas faktu izkropļošana un naidīgums, jo puses cenšas pierādīt viena otrai uz ko ir spējīgas, nedomājot par produktīvo rezultātu.’’ [10]
Pašlaik nav vienotas izpratnes par to, kāpēc Mediācijas likumā tiek definēts un lietots jēdziens ‘’vienošanās’’, kas ir mediācijas rezultāts, ar kuru puses atrisina savas domstarpības un kuru puses var noformēt atsevišķa rakstveida dokumenta veidā, bet Mediācijas direktīvā (tulkojumā) to pašu apzīmē jēdziens ‘’izlīgums’’. No procesuālā viedokļa šiem terminiem ir dažāds saturs.
Ja mediācija Latvijā netiks attīstīta kā patstāvīgs domstarpību risināšanas veids, tad tiesas process tādejādi tiks joprojām uzskatīts par piemērotāko risinājumu jebkādu civiltiesiska rakstura domstarpību izšķiršanai. Lai risinātu šo problēmu, identificēti priekšnosacījumi tiesas atvasinātās mediācijas efektīvai ieviešanai, kā arī vērsta uzmanība uz tādiem jautājumiem kā tiesas atvasinātās mediācijas uzsākšanas brīdis un pamats. Savukārt tiesas mediācijas kontekstā veikta vairāku iespējamo modeļu (tiesas mediators kā īpaša tiesu darbinieku kategorija, tiesnesis kā tiesas mediators, tiesas darbinieks kā tiesas mediators) ieviešanas analīze. Tāpat arī uzmanība pievērsta integrētās mediācijas modelim, kas lietas iztiesāšanas gaitā paredz tiesvedības un mediācijas procesa pamatprincipu savstarpējo integrāciju. .[11]
Ja netiks izveidota efektīva tiesvedības procesa un mediācijas sasaiste, Civilprocesa likumā ietvertais tiesas pienākuma veicināt pušu samierināšanos un izlīguma panākšanu izpilde netiks efektīvi īstenota, proti, lietas dalībnieki (puses) netiks stimulēti izdarīt piemērotākā un efektīvākā attiecīgo domstarpību risināšanas veida izvēli. Ievērojot minēto, netiks atslogota arī tiesu sistēma, mazinot tiesā izskatāmo lietu apjomu. [12]
Tāpēc lai risinātu šo problēmu, ir pastiprināti jāanalizē tiesas atvasinātās mediācijas ieviešanas iespējas un priekšnosacījumi, norādot uz sertifikācijas sistēmas darbības trūkumiem, lai nodrošinātu mediācijas pakalpojuma sniegšanas kvalitāti, nepieciešamību.
Ja netiks nodrošināta mediācijas pakalpojuma sniegšanas kvalitāte, tādejādi pieļaujot personu tiesību un tiesisko interešu aizskārumu, sabiedrības atbalsts mediācijas institūta ieviešanai un attīstīšanai Latvijā var tikt apdraudēts. Lai to nepieļautu, tiesas atvasinātās mediācijas gadījumā, tiem privātajiem mediatoriem, kas vēlas sniegt mediācijas pakalpojumu pēc tiesas ieteikuma vai saistoša norādījuma, jābūt sertificētiem. Savukārt tiesas mediācijas un integrētās mediācijas modeļu ietvaros nepieciešams nodrošināt attiecīgo subjektu apmācību mediācijā.
Rakstā izmantotie avoti
- Civilprocesa likuma komentāri. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 241. lpp.
- Turpat
- Turpat
- Rušeniece D. Mediācijas iespējas notāra darbā .// Jurista vārds, 28.08.2012,
- Augstākās tiesas 2011. gada 20. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-158/2011
6 Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 21.maija direktīva Nr.2008/52/EK // Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis Nr.L 136/3 – 2008.gada 24.maijs.
7 Matjušina R. Mediācijas ieviešana komercstrīdu risināšanā. Jurista Vārds, 19.02.2008., Nr. 7 (511).
- Notariāta likums. 01.06.1993. likums ‘’Par Latvijas Republikas 1937.gada Notāru likuma spēka atjaunošanu un grozījumiem un papildinājumiem tajā (Notariāta likums)’’. Pieejams http://www.likumi.lv/doc.php?id=59982
9 2011.gada 10.marta mediatoru apmācības materiāli (sagatavoja biedrības Integrācija sabiedrībai viceprezidente Laima Ārija Ziemele, biedrības Mediācija un ADR valdes locekle Ulla Zumente-Steele)
10 Havard Business Review on, Sarunu un konfliktu risināšana, Lietišķās informācijas dienests, Rīga, 2007. 142.lpp
11 TMKonc_051108; Koncepcija „Mediācijas ieviešana civiltiesisku strīdu risināšanā”
- Turpat
bpta.lv 