Kredīta un līzinga devējiem turpmāk būs jāziņo Valsts ieņēmumu dienestam par fizisko personu veiktajiem maksājumiem kredītu un līzingu atmaksai, ja atmaksas summa mēnesī pārsniedz 360 eiro vai 4320 eiro kalendārā gada laikā. Šādu regulējumu paredz Finanšu ministrijas izstrādātie un valdības atbalstītie noteikumi „Par līzinga, kredīta un ar to saistīto procentu maksājumu deklarāciju”. Valdība uzskata, ka tādejādi tiks mazināts ēnu ekonomikas īpatsvars, savukārt uzņēmēju organizācijas norāda, ka Noteikumi tikai palielinās komersantiem administratīvo slogu.
Pamatojot Noteikumu nepieciešamību, Finanšu ministrija norādīja, ka nereti konstatētas situācijas, kad fiziskai personai nav regulāru ienākumu, tomēr cilvēks regulāri veic kredīta vai līzinga maksājumus. Līdz ar to a priori tiek pieņemts, ka godprātīgais maksātājs patiesībā saņem „aplokšņu algu,” izvairās no nodokļu samaksas un tātad ir piederīgs ēnu ekonomikas segmentam. Līdz ar jauno noteikumu spēkā stāšanos, VID reizi gadā saņems līzinga, kredīta un lombarda pakalpojumu sniedzēju deklarācijas, kurās tad būs norādītas visas fiziskās personas, kuras vienā mēnesī aizdevējam atmaksājušas 360 un vairāk eiro, vai gada laikā samaksājušas 4320 un vairāk eiro. Pēc šīs informācijas saņemšanas tad VID ķersies pie minēto personu vētīšanas – vai viņu deklarētie ienākumi maz ļauj šādas summas maksāt, vai arī nauda radusies no nezināmiem avotiem.
Teorētiski viss it kā būtu kārtībā. Finanšu ministrija pat aprēķinājusi, ka pēc šādā veidā atrastu nodokļu nemaksātāju „izķeršanas”, valsts budžets jau 2016. gadā papildināsies par vairāk nekā 5 miljoniem eiro. Tomēr saskaņā ar profesionālo asociāciju domām, jaunie noteikumi vairāk radīs problēmas uzņēmējiem, nekā veicinās ēnu ekonomikas īpatsvara mazināšanu.
Noteikumu izstrādātāji ir ņēmuši vērā, ka par personas „A” ņemto kredītu, līzingu vai aizdevumu var norēķināties arī persona „B”, un tādā gadījumā ziņas VID būs jāsniedz par šo maksātāju. Taču komersantiem, kuri sniedz šādus pakalpojumus, pirmkārt, nav atbilstošas programmatūras noteikumos prasītai personu datu apstrādei, un otrkārt, noteikumu anotācijā minētā prasība apkopot datus jau par 2015. gadu rada precedentu, kad likumdošanas normu tiek prasīts piemērot ar atpakaļejošu datumu. Uz to gan Ministru kabinetam, gan Finanšu ministrijai norādīja Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), iesakot informāciju sākt apkopot no 2016. gada janvāra un pirmo deklarāciju sniegt 2017. gadā, taču šis priekšlikums, tāpat kā vairāki citi, dzirdīgas ausis, diemžēl, nerada. Tas liek secināt, ka valdība un attiecīgās ministrijas nozaru asociāciju pārstāvjus normatīvo aktu izstrādē aicina piedalīties vienīgi tādēļ, lai būtu ko ierakstīt ailītē „sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē”. Pretējā gadījumā profesionālo asociāciju viedoklis, kuru pārstāvētie komersanti ikdienā strādā nozarē, kuru darbību turpmāk skars minētie Noteikumi, būtu jāņem vērā.
Vēl pirms Noteikumu apstiprināšanas valdībā LDDK norādīja, ka Noteikumu projektā atrunāta tikai viena šaura procesa beigu sastāvdaļa – kredītdevēja informācijas sniegšanas pienākums valsts iestādei, bet nav ņemts vērā, ka vairumā gadījumu šo komersantu klienti ikmēneša maksājumus veic nevis pie konkrētā kredītdevēja, bet gan bankās, lielveikalu kasēs, pastā utml. Šajos gadījumos kredītdevējam pieejama tikai informācija, ka pēc attiecīgā aizdevuma līguma maksājums ir veikts, bet nav pieejama informācija, kas tieši veicis maksājumu – pats kredītņēmējs vai cita persona. Tas nozīmē, ka būtu vajadzīgi atkal jauni grozījumi citos normatīvajos aktos, kas maksājumu saņēmējam (piemēram, lielveikalam, pie kura kases tiek veikts maksājums) uzliktu par pienākumu maksātājam prasīt personu apliecinošus dokumentus, un tālāk šo informāciju nodot saņēmējam. Tādu grozījumu nav, tāpat kā nav skaidrs, kas notiek, ja kredīta vai līzinga devējs nespēj pildīt Noteikumos minētās prasības iepriekš minēto iemeslu dēļ.
MK Noteikumu izpilde uzliek arī būtisku papildus slogu uzņēmējiem, kuri nodarbojas ar kreditēšanu, līzingiem un aizdevumu izsniegšanu. Proti, viņiem visiem obligātā kārtā nāksies izdarīt izmaiņas programmatūrā, kā arī nodrošināt liela apjoma datu uzglabāšanu un apstrādi. Šķiet, lieki piebilst, ka tas prasīs ievērojamus neparedzētus izdevumus. Latvijas Lombardu asociācija jau Noteikumu izstrādes gaitā FM vairākkārt norādīja, ka to izpildei būs nepieciešams izdarīt izmaiņas programmatūrā 329 lombardu sniegšanas vietās visā Latvijā, bet, ņemot vērā pret kustamas mantas ķīlu izsniegto vidēju kredītu lielumu, MK prasībām atbilstošs un deklarējams varētu būt salīdzinoši neliels klientu skaits, un paredzamie kapitālieguldījumi programmatūras pārveidošanai nav adekvāti. Arī LDDK norādīja, ka minētā regulējuma izpilde skar ne tikai lielo naudas summu maksātāju datu apstrādi, bet arī ikvienu citu maksātāju, kas konkrētā reizē var veikt tikai dažu centu apmaksu. Tomēr jāapstrādā būs arī šie dati, jo to, vai šī persona atbilst vai neatbilst informācijas deklarācijā prasītajai informācijai, būs iespējams noteikt tikai gada griezumā. Pēc Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kameras domām, šāds pienākums radīs būtisku administratīvā sloga un finanšu izdevumu pieaugumu nozares uzņēmumiem.
Latvijas Lombardu asociācija vērsa uzmanību arī uz grūtībām identificēt klientus rezidentos un nerezidentos, jo virknē gadījumu maksājumus veic cita persona no ārvalstīm. MK noteikumos nav ņemta vērā arī īpašā lombardu specifika, un tas, ka par lombardu klientiem sniegtā informācija visā šajā kredītņēmēju statistikā var ieviest pamatīgu jucekli. Ļoti ticams, ka Finanšu ministrijas ierēdņiem, ne Ministru kabineta locekļiem, ne arī VID amatpersonām nekad dzīvē nav nācies saskarties ar lombardu pakalpojumu izmantošanu, un viņi nezina, ka daudzos gadījumos cilvēki lombardu pakalpojumus izmanto lai izdzīvotu no algas līdz algai, un nereti klients gada laikā vienu un to pašu mantu ieķīlā, izpērk un atkal ieķīlā vairākas reizes. Formāli apgrozījums gada laikā šādam klientam ir liels, bet ieķīlājamā manta visu laiku bijusi viena un tā pati. Noteikumu izstrādes gaitā Latvijas Lombardu asociācija vairākkārt centās pievērst FM uzmanību šai nozares specifikai, taču velti. Nozares asociācijas ierosinājums Noteikumos atrunāt, ka informācijas sniegšana neattiecas uz kredīta pakalpojumu sniedzējiem, kas kredītus izsniedz pret kustamas mantas ķīlu – lombardiem, netika ņemts vērā.
Iespējams, pateicoties Noteikumos prasītajām deklarācijām izdosies atrast un „padarīt nekaitīgu” ne vienu vien nodokļu nemaksātāju. Taču tikpat labi iespējams, ka dažam sīkākam uzņēmējam nebūt ne lētā nepieciešamība mainīt programmatūru un administratīvā sloga lielināšana būs pēdējais piliens uzņēmuma slēgšanai. Tāpat iespējams, ka atradīsies vairākas gudras galvas, kuras izdomās kādus gājienus šo Noteikumu prasību apiešanai, un tirgū tiks piedāvāts kārtējais uz likuma robežas balansējošais pakalpojums. Tomēr pats skumjākais, ka no minētajiem negatīvajiem Noteikumu ieviešanas aspektiem varēja izvairīties, ja vien atbildīgā ministrija un, diemžēl, arī valdība, profesionālās nozaru asociācijas šādu projektu apspriešanā nepieaicinātu vienīgi „ķeksīša” dēļ.
Ilona Bērziņa
publiciste
bpta.lv 