Ko klientam nozīmē „Psihologu likums”

2017.gada 30.martā ir pieņemts Psihologu likums (turpmāk – Likums), kas stāsies spēkā 2017.gada 1.janvārī. Likums tapis ņemot vērā 2014.gadā  starpinstitūciju darba grupas izstrādāto informatīvo ziņojumu „Par psihologu profesionālās darbības regulējuma nepieciešamību”, kurā cita starpā norādīts, ka fiziskas personas psiholoģiskā izpēte un šīs izpētes rezultātā sniegtie psihologu atzinumi dod perspektīvu, pieņemot dažāda veida sociālus lēmumus, kas ietekmē ne vien atsevišķus indivīdus, bet veselas grupas un sabiedrību kopumā, kā arī palīdz šo lēmumu ieviešanā, tāpēc psihologa profesijas nenoteiktais statuss kavē psihologu kā ekspertu iesaistīšanu sabiedrisko lēmumu pieņemšanā un īstenošanā. Vienlaikus ar Likuma pieņemšanu ir izdarīti grozījumi likumā “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu“, 32.⁷ pantā nosakot, ka psiholoģijas jomā reglamentētā profesija ir psihologs, kas var veikt patstāvīgu profesionālo darbību, ja ir iegūts psihologa sertifikāts.

Latvijā pašlaik nepastāv nedz brīvprātīgas, nedz obligātas sertifikācijas sistēma, līdz ar to pakalpojumu saņēmējiem (klientiem) nav iespējas pārliecināties un būt drošiem par pakalpojumu sniedzēju (psihologu) kvalifikāciju un psihologa sniegto pakalpojumu kvalitāti. Ir vairākas nozīmīgas jomas kā izglītība, veselība, sociālā aizsardzība, kurās citur pasaulē psihologi sniedz ievērojamu un unikālu ieguldījumu indivīda un sabiedrības labklājības uzlabošanā un kuru attīstību Latvijā veicinās psihologa profesijas reglamentēšana.

Likuma 2.pants definēts Likuma mērķi – “nodrošināt kvalitatīvus psihologa profesionālās darbības pakalpojumus”, kas Likuma izpratnē, nozīmē:

noteikt psihologa profesionālās darbības jomas,

izveidot psihologu reģistru,

ieviest psihologu sertifikāciju

ieviest psihologu profesionālās darbības pārraudzību,

izveidot vienotu psihologu ētikas komisiju,

definēt vispārsaistošus psihologu darbības pamatprincipus,

noteikt psihologa atzinumā norādāmo obligāto informāciju,

noteikt psihologa tiesības, pienākumus un atbildību,

īstenot normatīvā regulējuma vienveidīgu piemērošanu visās jomās, kurās valsts pienākums ir nodrošināt kvalitatīvu psihologa profesionālās darbības pakalpojumu pieejamību.

Var teikt, ka līdz ar likuma pieņemšanu jāmainās arī izpratnei par psihologa profesionālo darbību. Ja līdz šim par psihologu sevi varēja dēvēt ikviens, kurš pēc augstskolas absolvēšanas bija ieguvis psihologa profesionālo kvalifikāciju, tad pēc Likuma spēkā stāšanās par psihologu ir atzīstams tikai tas speciālists, kas atbilst Likuma 3.pantā noteiktajiem kritērijiem, t.i. profesionālis, kurš ne tikai ieguvis bakalaura un maģistra grādu psiholoģijā, bet ir reģistrēts Psihologu reģistrā un ieguvis sertifikātu atbilstošajā profesionālās darbības jomā. Likuma pieņemšana ļauj konstatēt, ka pēc gandrīz 20 gadu diskusijām psihologu profesionālā darbība beidzot būs sakārtota. Tapšanas stadijā ir Ministru kabineta noteikumi, kas reglamentēs procedūras attiecībā uz Likumā noteikto komisiju izveidi un darbību. Top arī Likuma komentāri, kuru uzdevums ir skaidrot likuma normu būtību un uzdevumu.

Galvenās izmaiņas, kuras ievieš likums, vispirms ir saistītas ar to, ka tiek noteiktas psihologa profesionālās darbības jomas, kas tiek saistītas ar psihologa sertifikāciju. Tātad psihologs tiek sertificēts vienā vai vairākās psihologa profesionālās darbības jomās. Šīs jomas ir nosauktas likuma 4.pantā un ir sekojošas:

1) izglītības un skolu psiholoģija;

2) darba un organizāciju psiholoģija;

3) klīniskā un veselības psiholoģija;

4) juridiskā psiholoģija;

5) konsultatīvā psiholoģija;

6) militārā psiholoģija.

Otrkārt likums paredz izveidot vienotu psihologu reģistru. Treškārt likums nosaka obligāto informāciju, kas ietverama psihologa sagatavotajā atzinumā sakarā ar psiholoģiskās izpētes veikšanu klientam, tātad nosaka vienotu psihologa atzinuma struktūru. Ceturtkārt Likums definē psihologa profesionālās darbības pamatprincipus, kuru ievērošana ir viens no psihologa profesionalitātes kritērijiem.

Viens no sociāli visjūtīgākajiem sektoriem psihologu darbības jomā ir bērni un ģimene. Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26.pantu valsts un pašvaldības pienākums ir nodrošināt psiholoģiskās palīdzības sniegšanu bērnam un ģimenei, ja vecāku un bērna attiecības nenodrošina bērna attīstībai labvēlīgu vidi. Tāpat psiholoģiskā palīdzība tiek nodrošināta, ja bērns nonācis audžuģimenē, pie aizbildņiem vai adoptētājiem, viesģimenē, kā arī bez vecāku gādības palikušiem bērniem pēc bāriņtiesas, sociālā dienesta vai pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības speciālista norīkojuma.

Tādējādi valsts ir apņēmusies apmaksāt psihologa darbu, kas tiek veltīts konsultāciju sniegšanai, sagatavojot profesionāļa atzinumu par ģimeni vai bērnu pēc minēto institūciju pieprasījuma, kā arī iesaistoties audžuģimeņu apmācības procesā, bet no psihologa saistībā ar šo uzdevumu veikšanu tiek pieprasīti gan psiholoģiskās izpētes (novērtēšanas), gan psiholoģiskās konsultēšanas pakalpojumi.

Bāriņtiesas likuma 16.panta 7.punkts paredz bāriņtiesai tiesības lūgt psihologu veikt personas vai ģimenes psiholoģisko izpēti un saņemt psihologa atzinumu par izpētes rezultātiem. Praksē psiholoģiskā izpēte visbiežāk tiek veikta ģimenes locekļu domstarpību gadījumos, izvērtējot potenciālo aizbildņu, audžuvecāku, adoptētāju vai viesģimenes atbilstību. Tāpat Bāriņtiesas likuma 18.panta 3.punktā ir noteikts, ka bāriņtiesa, aizstāvot bērna personiskās intereses attiecībās ar vecākiem, aizbildņiem un citām personām, nosūta bērnu konsultācijas saņemšanai pie psihologa. Bāriņtiesa pēc sava ieskata var arī pieaicināt psihologu nolēmuma par bērna atgriešanos valstī piespiedu izpildē, tāpat var norīkot psihologu atzinuma sniegšanai, lai noskaidrotu bērna viedokli par viņa nogādāšanu atpakaļ uz valsti, kurā ir viņa dzīvesvieta.

Lai nodrošinātu valsts uzņemtās saistības sniegt psiholoģisku palīdzību noteiktās situācijās, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija katru gadu organizē centralizētu iepirkumu atklāta konkursa veidā, iepērkot psiholoģiskās konsultēšanas un novērtēšanas pakalpojumus. Tomēr, kā secinājuši speciālisti un norādīts informatīvajā ziņojumā „Par psihologu profesionālās darbības regulējuma nepieciešamību”, psihologa konsultācijas, kā arī psihologa atzinumi nebūt ne visos gadījumos ir kvalitatīvi, kas ierobežo atzinumu tālākas izmantošanas iespēju, bet konsultāciju gadījumā – efektīvas palīdzības sniegšanu cietušajiem. Speciālisti, kuri ikdienas darbā saskaras ar psihologu sniegtajiem atzinumiem, norāda, ka atzinumu sagatavošanā nereti nav izmantotas psiholoģiskā darba zinātniski pamatotās metodes, atzinumi satur secinājumus, kas balstīti uz nepārbaudītiem pieņēmumiem, atzinuma sagatavošanā tiek veiktas izmeklēšanas darbības, atzinumi nav strukturēti, nesatur nepieciešamo informāciju.

Kā galveno cēloni šādai situācijai speciālisti min atšķirīgo psihologu izglītības bāzi un zināšanas, taču šādu situāciju novēršanu ierobežo psihologu profesionālās darbības tiesiskā regulējuma līdzšinējais trūkums. Kritēriji, pēc kuriem iespējams novērtēt psihologa atzinuma atbilstību kvalitātes standartiem, savā būtībā ir standartizēti un pasaulē jau izstrādāti. Tādejādi ar Likuma spēkā stāšanos situācijai attiecībā uz psihologa profesionālās darbības vienveidīgu un kvalitatīvu īstenošanu ir pakāpeniski un neatgriezeniski jāmainās, nodrošinot to, lai psihologi, būdami palīgi, zinātnieki un speciālisti ar priviliģētām zināšanām, nekļūtu pašapmierināti savā jomā un pietiekami novērtētu klienta vai ar klientu saistīto personu resursus. Lai šis risks, kas jāņem vērā psiholoģiskajā izpētē, kas bieži vien ir saistīta ar objektivizēšanu un klienta problēmu un vājo pušu noteikšanu, tiktu novērsts. Lai psihologs apzinātos, ka ir atbildīgs par klienta un citu personu pašcieņas celšanu. Likums norāda uz to, ka psihologiem ir jāapzinās savu spēju robežas un jāciena citu personu, īpaši pašu klientu, spējas, psiholoģiskā labklājība, vienmēr un visur jārespektē konfidencialitāte.

Tas vai tiks sasniegts Likuma mērķis ir atkarīgs gan no pašiem psihologiem, gan arī no klientiem un no sabiedrības kopumā, jo saskaņā ar Eiropas psihologu ētikas grāmatā teikto – būt profesionālam psihologam nozīmē uzņemties funkcijas, ko nosaka zināšanas, kompetence un iegūtais sertifikāts.

Mg.iur Barba Girgensone

Mana pirmā iepazīšanās ar Ventspili

Šausmīgā traģēdija Ventspils baseinā joprojām ir tēma numur viens gan medijiem, gan valsts iestādēm, gan sporta federācijām, bet klāt jau jauna ziņa – Ventspils slimnīcā pēc acs kataraktas operācijām sākušās komplikācijas desmit cilvēkiem. Labi, ja būtu viens vai divi gadījumi – varētu teikt, nu, kam gan negadās… Bet desmit!

Kā jau medicīniska rakstura “gadījumos” parasts – plašāka informācija netiek sniegta. No informācijas druskām, ko snieguši Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas speciālisti vien saprotams, ka pacientiem noteikts “intensīvs antibiotiku kurss”. Secinājumus, tā teikt, izdariet paši. Jo kādos gan gadījumos parasti nosaka antibiotikas? Tad, ja rodas iekaisumi, kaut kur iekļuvušas ne tās baktērijas, kaut kas nav bijis kārtībā. Un kad tas notiek? Bet lai vai kā nebūtu ar iemesliem un negadījumiem, varbūt vienkārši pie vainas parasta un pat prasta neveikšanās. Mūsu pilsētai kopumā.

Tomēr, šķiet, iemesli šeit meklējami daudz dziļāk. Esam jau pieraduši, ka dzīvojam sakārtotākajā, labākajā, modernākajā un visādi citādi no ārējiem ļaunajiem spēkiem pasargātākajā pilsētā. Un tad, kā zināms, maldīgā drošības sajūta, kas mums iepotēta teju vai ar mātes pienu, var likt arī pašiem sajusties vareniem, labiem un lieliskiem, ar kuriem nekas slikts nevar gadīties. Mums ir tas, šitas un vēl arī tas, kur viss ir labi, droši un lieliski. Bet tā vien izskatās, ka šis milzis ir būvēts uz māla kājām. Un izkrāsotā un nopulētā fasāde ir lieliska vien tik ilgi, kamēr, kā tautā saka, kaut kas nenotiek.

Traģēdija Ventspils peldbaseinā atklāja veselu virkni sistēmisku problēmu. Un kā gan ne? Izrādās, gan vietējās varas, gan valsts līmenī nav bijis kārtībā teju vai nekas. Sākot ar normatīviem un licencēšanu. Beidzot ar noteikumiem bērnu peldētapmācības nodarbībās. Jā, jā, var jau teikt, ka ir taču arī veselais saprāts, kas neļautu atstāt ūdenī 15 mazus delverus viena vienīga pieaugušā (lai cik viņš profesionāls arī nebūtu) uzraudzībā. Tomēr bēdīgā pieredze mūsu valstī liecina – ja nav akmenī vai Mozus māla plāksnītēs iecirsti desmit noteikumu baušļi, tad kārtības nebūs. Jo – visu laiku taču nekas nav noticis. Kā gan lai te neatceras šaušalīgo “Maximas” lielveikala traģēdiju Rīgā, Zolitūdē… Tikai pēc tās sākas drudžaina rosīšanās būvniecības nozarē, tika dibinātas komisijas, mainīti noteikumi, noteikti atbildīgie. Galu galā – pirms tam taču tas viss nebija vajadzīgs, jo nekas taču NEVAR notikt.

Krieviem ir tāds visai trāpīgs un gandrīz netulkojams teiciens “метод тыка”, kas burtiski tulkots būtu “kļūdu metode” (neko neizsakošs apzīmējums, vai ne?), bet aptuvenā skaidrojumā nozīmētu – piebāzt roku karstai plītij, apsvilināties un saprast, ka plīts ir gana karsta. Visas darbības ar Latvijā notikušajiem negadījumiem, katastrofām un traģēdijām liecina par šīs apbrīnojamās metodes dzīvotspēju. Mēs ne rīkojamies preventīvi, paredzot, ka, piemēram, māja var sagrūt, ja to nepareizi uzbūvē, kājāmgājējs var iet bojā, ja nelieto atstarotāju, galu galā bērns var noslīkt, ja to neuzrauga profesionāli, bet slimnieks var dabūt iekaisumu un komplikācijas, ja, piemēram, ir problēmas ar sterilitāti operāciju zālē… Kad kaut kas notiek, tad, nenoliedzami, jautājums nonāk visas sabiedrības uzmanības centrā, bet atbildīgie meklē attaisnojumus, kāpēc šoreiz ir noticis tā, jo iepriekš taču nekas tamlīdzīgs nenotika.

Tiesa gan, te ir vēl viena nianse, kas, buroties cauri nebeidzamo pieņemto un vēl nepieņemto Ministra kabineta noteikumu un citu dokumentu blāķiem, ir palaista garām gandrīz nepamanīta. Un, proti, atbildīgo iestāžu un instanču vadītāju kompetence. Ai, kā negribētos teikt un pat domāt, ka darbā pieņemšanas iemesls vispirms varētu būt, piemēram, lojalitāte augstākajai vadībai un “uzticamība”, atstājot otrajā plānā spēju organizēt, administrēt un kontrolēt notiekošo uzticētajā darba jomā. Bet trešajā plānā arī kompetences un pieredzi… Jā, iespējams, nebija vajadzīgie MK noteikumi, kuri strikti paģērētu no bērnu peldētapmācības organizētājiem vismaz divu treneru vai glābēju klātbūtni bērnu grupas nodarbību laikā, jā, iespējams, nav Peldēšanas federācijas izstrādātu normatīvu, kuri pa plauktiņiem saliek katra kontrolētāja un trenera atrašanās vietas peldbaseinā… Jā, nav (un žēl, ka tā) vēl citu tamlīdzīgu dokumentu. Bet!!! Un te nu atgriežamies pie veselā saprāta un, pats galvenais, kompetences. Nu, kā varēja atbildīgās amatpersonas (neraugoties uz MK noteikumiem) nesaprast, ka 15 mazu bērnu uzraudzībai potenciāli bīstamā vietā – baseinā – nepieņemt otru treneri vai vismaz glābēju?

Pārpublicēts no “Ventspilnieks.lv”

EURAG konference Vīnē

  

EURAG ir bezpeļņas nereliģiska Eiropas organizācija, neatkarīga no visām politiskajām partijām. Tās mērķis ir veicināt vecāka gadagājuma cilvēku dzīves kvalitāti sabiedrībā visos sociālajos un politiskajos līmeņos, tajā skaitā vecāku cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanu, veicināt tiesības saņemt aprūpi un ar to saistīto lēmumu pieņemšanu un vecāku cilvēku interešu pārstāvēšana sabiedrībā kopumā. EURAG kopš 1984. gada ir konsultatīvs statuss ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomē.

1.oktobris tradicionāli ir Eiropas senioru diena. Tieši šajā datumā Austrijas galvaspilsētā Vīnē notika EURAG 55 gadu jubilejas pasākums un simpozijs. . Norises vieta – Vīnes Rātsnams (Wiener Rathaus). Pasākumā piedalījas pārstāvji no 20 Eiropas valstīm, tostarp arī no Latvijas.

Latviju pārstāvēja Rīgas aktīvo senioru alianses RASA biedri Terezijas Mackares vadībā un arī pārstāvji no Latvijas senioru kopienu apvienības, tajā skaitā valdes locekle ,biedrības „Par taisnīgumu un atklātību” valdes priekšsēdētāja,  Astrīda Babāne. Latvijas delegācijas sastāsvā bija arī Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāvji.

Simpozija tēma bija Starppaaudžu sadarbība un solidaritāte kā labklājības veicinātāja. Par jaunās paaudzes un senioru sadarbību Latvijā referēja RASA jauniešu grupas vadītāja Dana Polenčika. Viņa sniedza ieskatu RASA iniciēto pasākumu – Latvijas simtgadnieku salidojuma norisē un arī par Latvijas simtgadei veltīto akciju – Saimes grāmatas veidošanu. Ar īsu uzrunu angļu valodā pie klātesošajiem vērsās Terezija Mackare.

Diskusiju laikā, A.Babāne klātesošajiem pastāstīja par Latviešu senioru kopienu apvienību, kura šodien jau aptver vairākus tūkstošus biedru.

Simpozija dalībniekus patīkami pārsteidza Latvijas delegācijas sagatavotais muzikālais priekšnesums, kad kokles pavadībā visi nodziedāja dziesmu „Mazs bij tēva novadiņis”. Bija sagatavoti arī Latvijas suvenīri, kurus pasniedza EURAG vadībai. Pasākuma nobeigumā visi zālē esošie sadevās rokās un vienotā dejas solī izpildīja latviešu rituālo spēka dziesmu, kas izsauca neviltotu sajūsmu.

2.oktobrī Latvijas pārstāvji ciemojās Berlīnē, Vācijas senioru apvinības mītnē un piedalījās Vācijas Vienotības dienas svinībās.

BPTA valdes priekšsēdētāja                Astrīda Babāne