Kāds kungs vērsās biedrībā „Par taisnīgumu un atklātību” ar kriminālromāna cienīgu stāstu. Par cik šādā veidā deviņdesmitajos gados ne viens vien lepns nams Rīgā un arī citviet Latvijā tika denacionalizēts visai apšaubāmā veidā, konkrētais gadījums kārtējo reizi pierāda – mūsu mīļajā Latvijā viss ir iespējams un pie turības varēja tikt arī kļūstot par radinieku , mantinieku, pilnvaroto personu u.t.t. kādam aizrobežas onkulītim vai tantiņai, tiem pašiem par jaunatklājušos radagabalu pat nenojaušot.
Par šī kunga stāstu ieinteresējās arī portāls www.procesilatvija.lv un ar raksta autores piekrišanu pārpublicējam notikuma izklāstu. Turpināsim sekot notikumu attīstībai un savu iespēju robežās piedalīsimies problēmas risināšanā.
Aizdomīgie mantinieki.Valstij namīpašumu nevajag.
Tālajos deviņdesmitajos, kad nekustamā īpašuma tirgus Latvijā vēl tikai veidojās, ne viens vien šodienas miljonārs pamatu savai labklājībai lika ar visai apšaubāmām un pat krimināli sodāmām metodēm. Tiesa, ārēji viss izskatījās pilnīgi likumīgi.
Rīgā Mēness ielā atrodas kāds namīpašums, uz kuru īpašumtiesības denacionalizācijas rezultātā vēl 1994. gadā atguva kāds Zviedrijā dzīvojošs latvietis E. S. Mājas iedzīvotāji uzskata, ka jau pats denacionalizācijas process bijis necaurspīdīgs, nebijis izprotams, kuras personas uz minēto īpašumu īsti pretendē un arī pilnvarojums bijis apšaubāms – pilnvara bijusi rakstīta ar roku uz rūtiņu lapiņas bez notariāla apstiprinājuma. Taču tas netraucēja uz minētās pilnvaras pamata kādam šodien nekustamo īpašumu aprindās labi zināmam miljonāram I.Z. iesniegt denacionalizācijas lūgumu. Lūgums tika apmierināts, un I.Z. uzsāka nama apsaimniekošanu.
Pēc tam, kad E.S. 1995. gadā Zviedrijā mira, izrādījās – kungs nekad nav pieprasījis minētā īpašuma atgriešanu, jo vēl 1939. gadā, aizbraucot no Latvijas, saņēmis par to kompensāciju. Teorētiski it kā situācijai ar to vajadzēja atrisināties – tā kā nams bija denacionalizēts apšaubāmā kārtā un to, ka E.S. tā denacionalizēšanu nekad nebija ne pieprasījis, ne arī rakstījis kādam pilnvaru šā procesa veikšanai, tad mājai kā bezsaimnieka mantai vajadzēja nonākt valsts īpašumā. Nama iemītnieki pat parūpējās par nepieciešamo pierādījumu savākšanu, taču dzirdīgas ausis tam, lai nekustamais īpašums pašā Rīgas centrā tiktu nodots valstij, tā arī nerada.
Tā vietā sākās grūti izprotams, bet kādam ekonomiski ļoti izdevīgs riņķa dancis ap mantošanas tiesībām. E.S. Zviedrijā 1961 gadā bija reģistrējis laulību ar L.S., par kuras mantošanas tiesībām vēlāk izvērtās plašs strīds. Proti, 1990. gadā abu laulāto starpā tika sastādīts savstarpējs testaments, taču sirmā kundze neilgi pēc tam saslima ar garīgu saslimšanu, un nonāca Stuerbijas pansionātā, kurā arī nepārtraukti atradās līdz pat savai nāves dienai 2001. gada janvārī. Vēl 1995. gadā viņai kā personai, kura slimo ar garīgu saslimšanu, tika iecelti divi aizbildņi, un tikai šīm personām bija tiesības pārvaldīt L.S. īpašumu un uzraudzīt viņas tiesības pēc laulātā nāves. Tātad tikai šīs personas bija tiesīgas Latvijas Republikas tiesā L.S. vārdā iesniegt pieteikumu par viņas apstiprināšanu mantošanas tiesībās.
Nama iedzīvotāji iesniegumā tiesībsargājošajām institūcijām, tajā skaitā arī KNAB un LR ģenerālprokuratūrai, savulaik rakstīja: “Mēs esam komunicējuši ar personām, kuras bija personīgi pazīstamas gan ar L.S, gan ar viņas aizbildņiem, un esam guvuši viennozīmīgu atbildi – ar Stokholmas apgabala tiesas nolēmumu ieceltās personas nekad nav Latvijas Republikas tiesā iesniegušas šāda veida pieteikumus, kā arī nav nevienai citai personai izsniegušas pilnvarojumu šādu pieteikumu iesniegt vai jebkādā citā tiesiskā veidā pieteikt L.S. tiesības uz Latvijā esošo mantojumu.” Ņemot vērā, ka minētos faktus mūsu tiesībsargājošajām iestādēm nenāktos grūti pārbaudīt, varētu domāt, ka māja pašā Rīgas centrā beidzot nonāca valsts īpašumā.
Nekā tamlīdzīga! Līdzšinējā mājas pārvaldnieka I.Z. vietā uzradās mirušās I.S. māsas dēls G.S., un apgalvoja, ka tantes mantotais namīpašums (tas sastāv no divām dzīvojamām ēkām) tagad pienākas viņam. Taču L.S. garīgās saslimšanas dēļ nebija spējīga paust savu gribu mantot, un arī viņas likumīgie aizbildņi par šādu mantojumu neko nezināja. Nama iedzīvotāji 2003. gadā ar iesniegumu vērsās VP Ekonomisko noziegumu izmeklēšanas nodaļā, taču tā kriminālprocesa ierosināšanu atteica. Sekoja iesniegumi Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūrā un LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamentā, un atkal bez rezultātiem.
Toties 2012. gadā LR Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta pieņēma spriedumu konstatēt juridisku faktu, ka pēc E.S. nāves viņa mantojumu pieņēma laulātā L.S., konstatēja juridisku faktu, ka G.S. pieņēmis mantojumu un apstiprināja viņu mantošanas tiesības.
Ja reiz tā, tad varbūt mantinieks kā krietns un rūpīgs saimnieks ķērās pie sava jaunā īpašumā apsaimniekošanas, un ar to viss arī beidzās? Nekā tamlīdzīga! Uzradās vēl viena mantiniece, un ap namīpašumu sākās tiesāšanās. Šobrīd pēc visām kolīzijām ap minēto ēku tās īpašniece ir vēl kāda persona Svetlana Š – arī viņas vīrs bija pamanījies pieteikties mirušās L.S. mantinieku sarakstā.
Tikmēr atklājās līdz tam nezināmi apstākļi – un, proti, 2014. gadā no Stokholmas pilsētas arhīva tika saņemti dokumenti, kuri apliecināja, ka L.S. tā arī nav pieņēmusi vīra atstāto mantojumu. No dokumentiem izriet – L.S. aizbildnis jau 1997. gadā atsauca E.S. testamenta papildinājumu par īpašumiem Rīgā, tādējādi atsakoties no mantojuma masā ietilpstošā namīpašuma Mēness ielā Rīgā. Savukārt no Zviedrijas Nodokļu pārvaldes un mantojuma lietu uzraudzības dienesta materiāliem redzams, ka mantojuma nodoklis samaksāts 2001. gada oktobrī – deviņus mēnešus pēc L.S. nāves. Tikusi novērtēta un aprakstīta E.S. un L.S. Zviedrijā atstatā manta, taču ar namīpašumu Rīgā šādas darbības nav veiktas. Turklāt ne L.S, ne viņas likumīgie aizbildņi nekad nav izprasījuši no Rīgas dokumentus par minēto namīpašumu, kā arī nav maksājuši mantojuma nodokli.
Sakarā ar jaunatklātajiem apstākļiem nama iedzīvotāji kā lietā iesaistītā trešā puse vērsās LR Augstākās tiesas Civillietu departamentā ar lūgumu izvērtēt tiesas 2015. gada februāra lēmuma pamatotību un likumību, cita starpā iesniegumā arī norādot, ka viņiem ir pamatotas šaubas par tiesnešu objektivitāti. Taču tiesa nosprieda sprieduma atcelšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem noraidīt, un šis spriedums nav pārsūdzams.
Pats interesantākais, ka nama iedzīvotāji necīnās par to, lai minēto īpašumu iegūtu savā īpašumā. Viņi vēlas, lai to pārņemtu valsts. Bet valstij, kā redzams, divas dzīvojamās mājas Rīgas centrā nav vajadzīgas. Tāpat ir grūti saprotams, kādēļ gan policija, kura spēj ierosināt kriminālprocesu pat par no šķūnīša nozagtu zaptes burku, atteica ierosināt kriminālprocesu par, iespējams, krāpnieciskā ceļā iegūtām divām dzīvojamām ēkām. Vēl vairāk – mūsu rīcībā ir informācija, ka šobrīd tiek vajāti cilvēki, kuri iestājās par nelikumību novēršanu un valsts interešu ievērošanu.
bpta.lv 