Vai jums patīk, ja kāds nekaunīgi lien jūsu maciņā un pieprasa samaksu par pakalpojumu, kuru jūs neesat saņēmis. Taču tieši tā noticis ar OIK – obligātās iepirkuma komponentes maksājumu. Pēc savas būtības OIK ir nodoklis, kura nomaksa ir obligāta ikvienam Latvijas elektrības patērētājam. Katrs no mums, norēķinoties par elektroenerģiju, maksā arī par atjaunojamajiem energoresursiem un tā dēvēto koģenerāciju. Gan valsts prezidents, gan valdības vadītājs gan ekonomikas ministrs atzinuši, ka OIK ieviešana bijusi liela “makroekonomiska kļūda”. Tikai kā no šīs kļūdas tagad tikt vaļā tā, lai Latvija netiktu ierauta neskaitāmos dārgos tiesas procesos?
Kopš 2005.gada, kad Saeima pieņēma Elektroenerģijas tirgus likumu, līdz ar kuru radās OIK sistēma, Ekonomikas ministrija parakstījusi 1036 atļaujas saražotās elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros. Tiesa, daudzas no tām gadu gaitā anulētas, ja uzņēmums nav pildījis atļaujas saņemšanas nosacījumus. Daudzas no šīm atļaujām parakstījis tagadējais vides un reģionālās attīstības ministrs, tolaik vēl EM valsts sekretārs Kaspars Gerhards (NA). Tas pats Gerhards, kurš pērn, sākoties OIK skandālam, kurš šo greizo sistēmu arī sašķobīja, atzina, ka obligātā iepirkuma komponente, kas iedzīvotāju elektrības rēķinos aizņem trešo daļu, “nav tā pareizākā pieeja, un nav pareizi, ka valsts šādas apgrūtinošas saistības savulaik uzņēmās”. Daudzas atļaujas būdams EM valsts sekretāra amatā parakstījis Juris Pūce (“Attīstībai/Par!), kurš tagad zināms kā viens no lielākajiem OIK sistēmas kritizētājiem.
J.Pūce OIK lietas skaidrošanai speciāli sasauktā preses konferencē skaidroja, ka, lai arī OIK sistēmu ieviesa Aigara Kalvīša valdības laikā 2005.gadā, visas lielākās ķibeles šai sakarā sākās 2008.gadā, kad “Ivara Godmaņa valdība, kurā ekonomikas ministrs bija K. Gerhards, bet valsts sekretārs Anrijs Matīss, izveidoja grozījumus minētajā likumā, kas paredzēja ievērojamu atbalstu tām koģenerācijas stacijām, kuru jauda ir virs 20 MW, tādā veidā īpaši atbalstot Rīgas TEC stacijas, kā arī biomasas un biogāzes stacijām ar jaudu virs 1 MW. Šis lēmums Latviju iegrūda vislielākajās finansiālajās saistībās.”
Un tomēr iespējams, ka visprecīzāk to, kādēļ Latvija tik braši iesēdās peļķē ar OIK, 2017. gadā LTV raidījumā “Tieša runa” pateica ekspremjers un kādreizējais ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis. Pēc viņa teikta galvenā vaina ir Latvijas “pirmrindnieces sindroms”. Ja reiz Eiropa saka, ka 2020.gadā 40% enerģijas jābūt saražotai no atjaunojamiem resursiem, tad mēs piepūšam vaigus, un sakām – būs! Taču Latvijai noteiktie mērķi zaļās enerģijas patēriņā ir otri augstākie Eiropas Savienībā tūlīt aiz Zviedrijas!
Taču atgriezīsimies pie amatpersonu atbildības. Juris Pūce stāsta, ka laikā, kad ekonomikas ministra krēslā bija Artis Kampars (V), viņš nācis klajā ar priekšlikumu pārtraukt nekontrolētu OIK atļauju izsniegšanu bez konkursa. Bijuši pat sagatavoti attiecīgi MK noteikumi, taču zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS), kurš tobrīd organizējis divus grantu projektu konkursus biogāzes stacijām, tam devis pamatīgu pretsparu. Minētos grozījumus tomēr pieņēma, tie stājās spēkā pusotru mēnesi vēlāk, kā paredzēts, bet šajā laikā desmitiem dabasgāzes staciju paguva vēl ielēkt “aizejošajā vilcienā” un saņemt atļaujas bez konkursa. Tas, savukārt, palielināja jau tā lielo šāda veida komersantiem izmaksājamās naudas apjomu.
Kāda ir šīs politiskās bezatbildības bilance? Pirmkārt, pēc domnīcas “Certus” aprēķiniem šis “slēptais nodoklis” visu laiku turpina pieaugt, un pumpē laukā arvien vairāk naudas no Latvijas iedzīvotāju kabatām. 2009. gadā tas bija 1,1 eirocents par kWh, 2010. gadā – 1,7 eirocenti, savukārt 2017. gadā – jau 2,7 eirocenti. Savukārt Enerģijas publiskā tirgotāja sniegtā informācija liecina, ka laika posmā no 2007. līdz 2017.gadam obligātā iepirkuma ietvaros komersantiem kopumā izmaksāti 2,4 miljardi eiro. No kurienes tie radās? No mūsu elektrības rēķiniem! Turklāt šajos rēķinos ieskatoties redzam, ka patērētās elektrības cena veido tikai vienu trešdaļu no maksājuma. Lauvas tiesu apēd pārvades/sadales izmaksas, un tam visam klāt vēl OIK.
Šobrīd valdībai ir jāizšķiras ko īsti ar OIK sistēmu iesākt. Turklāt jācer, ka tie nebūs nepārdomāti lēmumi priekšvēlēšanu populisma gaisotnē. Pagaidām valdības darba grupas eksperti rosina OIK sistēmu atcelt trīs gadu laikā, ieviešot subsidētās elektroenerģijas nodokli, reformējot jaudas maksājumus un ieviešot “zaļos sertifikātus” vai tirgus cenas efektivitātes modeli. Vārdu sakot, OIK vietā būs SEN un visi būs laimīgi…. Taču Latvijas Darba devēju konfederācija jau paguvusi pabrīdināt, ka ES ziņojums par OIK likvidēšanu tā arī nesniedz priekšstatu par elektrības cenas mazināšanos gala patērētājiem. Būtībā šis arī ir visbūtiskākais jautājums, jo nevienam vairs nav noslēpums, ka tieši elektroenerģijas augsto cenu dēļ Latvijas uzņēmēji, salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstu darba devējiem, krietni vien zaudē konkurences sfērā, un mūsu tautsaimniecības izaugsmi tas nudien neveicina.
Ilona Bērziņa
Biedrība „Par taisnīgumu un atklātību” kopā ar biedrību „Latvijas Senioru kopienu apvienība” vērsās pie Veselības ministrijas un Nacionālā veselības dienesta ar priekšlikumu pārskatīt valsts apmaksātā krūts vēža skrīninga programmu un novērst faktu, ka sievietes vecumā pēc 69 gadiem faktiski tiek diskriminētas.
bpta.lv 