Seniores ar zibakciju aicina veselības ministru atcelt vecuma ierobežojumu bezmaksas skrīningā

    Pirmdien, 26. martā plkst. 14.00 pie Veselības ministrijas Rīgā notika biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”  organizētā  zibakcija, kurā seniores protestēja pret vecuma ierobežojumu, lai reizi gadā saņemtu uzaicinājumu uz valsts apmaksāto krūts vēža skrīningu.

  Šobrīd izstrādātā valsts programma paredz, ka bezmaksas skrīningu, jeb profilaktisko pārbaudi krūts vēzim var saņemt sievietes vecumā no 50-69 gadiem.

   Zibakcijas dalībnieces turēja  plakātus, uzraksti uz kuriem aicināja pievērst uzmanību šai seniores diskreditējošai problēmai.

  Jāatzīmē, ka šāda diskriminējoša attieksme pret sievietēm vecumā pēc 69 gadiem pārkāpj iedzīvotāju tiesības demokrātiskā valstī uz valsts apmaksātu veselības aprūpi. Katrs trešais seniors ir pakļauts nabadzībai – tā vietā, lai no valsts puses tiktu uzlabota viņu dzīves kvalitāte, tā tiek ar visiem līdzekļiem grauta.

  Pēdējā publiski pieejamā statistika liecina, ka 2016.gadā vecumā pēc 70 gadiem  uzskaitē reģistrētas vairāk nekā 600 pacientes, kas liecina ka sievietēm arī  pēc 70 gadiem pastāv augsts risks saslimt ar krūts vēzi.

  Zibakcijā sapulcējušās seniores pārstāvēja vairākas nevalstiskās organizācijas – Rīgas aktīvo senioru aliansi RASA, Latvijas senioru kopienu apvienību, arī Baltslāvu kultūras biedrību.

Visas vienbalsīgi pauda gatavību aktīvi iesaistīties arī turpmākās akcijās, lai panāktu, ka Veselības ministrija atzīst, ka sieviete ir sieviete arī pēc 70 gadiem un pārskata šo nepieļaujamo attieksmi pret viņām.

  Senioru rīkotā zibakcija izpelnījās plašu masu mediju uzmanību – to filmēja un vakara ziņās pārraidīja visi telekanāli, arī vairākas raidstacijas.

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību’’

Valdes priekšsēdētāja                                     Astrīda Babāne

Ventspils domes izpilddirektors atalgojuma ziņā pārspēj Valsts prezidentu, ministru prezidentu un Saeimas spīkeri

                           Ventspils domes mājas lapā saskaņā ar Valsts pārvaldes likuma prasībām pieejama informācija par šā gada janvārī domes deputātiem un amatpersonām izmaksātā atalgojuma apmēru. Ja deputātu atalgojuma ziņā īpaša pārsteiguma nav, un daži domes vadībai pietuvinātie “pilsētas tēvi” kā saņēmuši, tā turpina saņemt teju desmit reizes lielāku atalgojumu nekā opozīcijas deputāti, tad domes izpilddirektora Alda Ābeles darba alga liks skaudībā noelsties ne tikai Latvijas lielo pilsētu izpilddirektoriem, bet arī valsts augstākajām amatpersonām.

 Kā liecina domes publiskotā informācija, Aldis Ābele šā gada janvārī “uz rokas” saņēmis 4206 eiro un 36 centus (2017.gada decembrī – 4003,7 EUR). Tikmēr par Ventspili ievērojami lielākās un arī bagātākās Rīgas  pilsētas izpilddirektors, domes deputāts Juris Radzēvičs pērnā gada decembrī (par janvāri dati vēl nav publiskoti) algā saņēmis 2365,59 eiro. Jūrmalas domes izpilddirektors saņēmis 2859,38 eiro, bet Daugavpils domes izpilddirektorei izmaksāti 1743,39 eiro, kuros ietilpst arī atvaļinājuma nauda 1091,75 eiro apmērā. Ventspils pilsētas domes izpilddirektors neto atalgojuma ziņā apsteidzis arī Valsts prezidentu ar 3542, 52 (pirms nodokļu nomaksas – 5121 eiro); Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Arni Salnāju ar 3978 eiro mēnešalgu, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci ar 2888,27 eiro,  ministru prezidentu Māri Kučinski, kurš janvārī “uz rokas” saņēmis 3789,33 un valsts galveno ierēdni Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, kurš saņēmis 2833,63 eiro.

 Likums jau vairāk kā septiņus  gadus visām Latvijas 119 pašvaldībām ik mēnesi liek publiskot visu deputātu un arī pašvaldību amatpersonu “uz rokas” saņemto algu. Likums viņiem visiem ir devis vienādus pienākumus un vienādas tiesības, taču atalgojuma apmēra starpība ir dramatiska. Nav noteikti ne deputātu un pašvaldības  amatpersonu atalgojuma griesti, ne arī “sarkanās līnijas”, par kurām zemāk vairs nevar iet. Deputātu algu jautājumi ir pašu pašvaldību rokās. Rezultātā izveidojusies situācija, kad lojalitāte pašvaldību “patvaldniekiem” atmaksājas. Jo lojālāks ir deputāts, jo vairāk komitejās vai Ventspils gadījumā, komisijās, deputāts strādā un vairāk arī saņem.

 Par šo jautājumu kā mediji, tā arī politikas eksperti ne reizi vien cēluši trauksmi. Piemēram, politikas centra “Providus” pētnieču Ivetas Kažokas un Līgas Stafeckas 2017. gadā veiktajā pētījumā “Varas līdzsvars un kontrole Latvijas pašvaldībās” rodams maziepriecinošs secinājums – atalgojums ir spēcīgs ierocis domes priekšsēdētāju rokās: “Piepelnīšanās iespēju sagādāšana deputātiem pārvēršas no centieniem nodrošināt svarīgus balsojumus līdz koruptīvas vai sastingušas varas sargāšanai.”

 Šobrīd nav pamata uzskatīt, ka situācija ar pietuvināto un lojālo “apbalvošanu” varētu mainīties – šo jomu valsts pārvaldē neviens nekontrolē un datus neanalizē. Tātad ir maz cerību saprast, kāpēc, piemēram, Rīgas pilsētas, ar tās vairāk kā 640 tūkstošiem iedzīvotāju un 2018.gadā prognozētiem 906 622 100 eiro lieliem budžeta ieņēmumiem, saņem mēnesī teju par diviem tūkstošiem eiro mazāk, kā Ventspils pilsētas izpilddirektors. Salīdzinājumam var minēt, ka Ventspilī saskaņā ar oficiāliem datiem 2017.gada sākumā bija deklarēti 39 286 iedzīvotāji, bet pilsētas 2018.gada kopbudžeta ieņēmumi plānoti  70 874 324 eiro apmērā.

 Varētu pieņemt, ka Ventspils vidējā atalgojuma ziņā visās sfērās, ne tikai pašvaldības amatpersonu algošanā, ir krietnu soli priekšā pārējai Latvijai, tomēr tā nav. Kā liecina Interneta personāla atlases uzņēmums CV-Online Latvia gadskārtējā algu un atlīdzību pētījuma dati, tad augstākais vidējais atalgojums – 936 eiro neto, ir Rīgā, bet zemākais Daugavpilī – 582 eiro. Savukārt vidējais atalgojums Pierīgā un Jūrmalā ir 865 eiro, Zemgalē – 680 eiro,  Kurzemē – 678 eiro, Vidzemē 649 eiro, bet Latgalē 594 eiro neto.

 

 

Pārpublicēts no „Ventspilnieks.lv” Nr.9 (52) no 02.03.2018.g.

Baņķieru astoņkājis

 To, ka visi viņi tur maitas un nelieši, zina katrs sevi cienošs “virtuves politiķis”. Tāpat kā to, ka “ņem visi”, jautājums tikai, cik kuram augsta tā alkatības latiņa. Arī jēdziens “nevainības prezumpcija” mums kļuvis tik stiepjams un staipāms, ka nav īsti saprotams, no kurienes jāsāk stiept un staipīt. Beidzamo divu nedēļu baņķieru skandāli apliecina – mūsu ierindas pilsonim tik ierastā pozīcija – “visapkārt blēži un bandīti” – apstiprinās vēl un vēlreiz.

 “Trasta komercbankas” maksātnespējas process, valsts galvenā baņķiera Ilmāra Rimšēviča nedienas ar KNAB, “ABLB Bank” pieķeršana nerezidentu biznesa nišā, “Norvik bankas” īpašnieka atklāsmes par lietu kārtošanas nacionālajām īpatnībām – tas viss lej teju vai Misisipi ūdens daudzuma cienīgus plūdus uz sazvērestības teoriju dzirnavām. Ja no visa šī teoriju apjoma varētu ražot elektrību, tad, ziniet, mēs varētu vienā mirklī pusi Eiropas Savienības apgādāt ar bezmaksas elektroenerģiju. Kas tik viss nav dzirdēts, par ko tikai domu giganti interneta komentāros nespriedelē, kādi tik astoņkāja taustekļu piesūcekņi nav piezīdušies mūsu daudzcietušās valsts finanšu sistēmai… Un, protama lieta, bezgaldaudzie eksperti, speciālisti, zinātāji un vērotāji teju vai paši bijuši klāt kukuļu ņemšanas – došanas procesos, paši “no pirmajām rokām” ja ne zina, tad vismaz nojauš par šīs bēdu ielejas īstajiem apmēriem.

 Pat tad, ja arī nav īstas skaidrības, kas, kur, kāpēc ir noticis, pārliecība ir neizkustināma kā Hūvera aizsprosta betona bluķi uz Kolorādo upes. Ja nav argumentu, tad ir ticība. Bet ticība, kā zināms, nav jāargumentē. “Es neticu, ka Rimšēvičs ir vainīgs!” – saka vieni. “Es ticu, ka KAUT KAS tur noteikti ir!” – pie Bībeles gatavi zvērēt otri. “Skaidrs, ka “mazgā”!” – uzsver vieni. “Bet jūs pierādiet,” norāda otri. “Tas ir hibrīdkarš pret Latviju!” – skaļi proponē pirmie. “Sen jau vajadzēja tos blēžus publiski kārt tuvējā dižozolā!” – ne mazāku pārliecību un ticību taisnības uzvarai demonstrē otrie. Tikai vienā jautājumā visu pušu viedokļi saskan – sak, tikai šajā valstī kaut kas tāds vispār var notikt. Jo Latvijā viss ir slikti! Šai aksiomai, gluži kā pamatvērtībām ģeometrijā, nav nepieciešami pierādījumi.

 Neiedziļināsimies visai trūcīgajā informācijas daudzumā, lai izteiktu kādu nebūt publisku verdiktu par vainas līmeni vienam vai otram, neskatīsimies šoreiz, tieši kurš un tieši ko ir kādam devis, atņēmis vai kā citādi ietekmējis. Ar šiem jautājumiem lai nodarbojas iestādes, kurām jāveic izmeklēšana, uzraudzība un apsūdzēšana. Banālajā frāzē “izmeklēšanas intereses” tomēr ir zināma patiesības deva – nu, nevar izmeklētāji tagad prasīgajai sabiedrībai celt galdā visu, kas “izrakts” leknajā korupcijas un negodīga banku biznesa druvā. Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka gan pa īstam vai potenciāli vainīgie, tāpat kā gluži nevainīgie un nepelnīti pie karātavām aizvelkamie uzstās uz savu nevainību vienādi skaļās balsīs. Tomēr skandāli ar un ap atsevišķām Latvijas komercbankām, kukuļņemšanas trādirīdi ap Latvijas Bankas prezidenta personu, no dziļā meža pēkšņi izlīdušo liecinieku pārsteidzošie atklājumi parāda kādu būtisku niansi pašmāju politikas un tieslietu sistēmā. Proti, par vienu un to pašu (vai vismaz ļoti līdzīgu) norisi, notikumu vai nodarījumu vieniem un tiem pašiem varas vīriem un sievām ir radikāli pretējs viedoklis un arī rīcība.

 Piemēram, koalīcijas lielpartija Zaļo un Zemnieku savienība jau kuro gadu un pat gadu desmitu jēdzienu “nevainības prezumpcija” aktīvi izmanto, ja runa ir par Ventspils pilsētas atstādināto mēru – sak, mums viņš ir un paliek premjera kandidāts (tas, nenoliedzami, nav tāpēc, ka no Ventas krastiem nāk itin brangs finansējums ZZS darbībai), jo mūsu valstī pastāv “nevainības prezumpcija”. Nezinātājiem jāpaskaidro, ka šis jēdziens vismaz tradicionālajā izpratnē nozīmē to, ka neviens nav vainīgs, līdz par to nav lēmusi tiesa. Savukārt Rimševiča gadījumā staipīgā “prezumpcija” ir spēkā tikai teorētiski – tie paši cilvēki, kas sviedriem vaigā aizstāv katras tiesiskas valsts pamatprincipu Ventas krasta pilsētas priekšnieka gadījumā, baņķieri ar vieglu sirdi pamet zem ātrvilciena. Jo valsts labās slavas vārdā galvenajam baņķierim būtu jāliek pie malas sava amata pilnvaras. Nesmuki, teiksim godīgi, taču izskatās, ka valsts centrālās bankas bosu šitā vazā pa “knābiem”, šnābiem un citādām iestādēm. Kā jau teikts, neanalizēsim šeit to, cik un kā mēs katrs ticam Rimšēviča vainai vai, tieši otrādi, nevainīgumam. Tāpat nav būtiski vismaz šajā kontekstā, vai visu skandālā iesaistīto banku, baņķieru un finansistu teju vai vienlaicīga iekļūšana skandālā ir tikai sakritību virkne, vai arī speciāli inspirēts “hibrīdkarš” pret Latvijas finanšu sistēmu. Jo ticība ir iracionāls jēdziens – tā vai nu ir, vai nav. Ar faktiem ticībai maz sakara.

 Tomēr jautājumus šāda gumijas stiepšana uzdot liek. Un pats galvenais no tiem – cik gatavi esam uztvert racionāli, argumentēti un, svarīgākais, pēc iespējas bezkaislīgi šādus patiešām nopietnus satricinājumus, neieslīgstot interneta komentētāju cienīgā histēriskā bļaušanā? Un visbeidzot – vai mūsu tiesībsargi (sākot no policijas izmeklētāja un beidzot ar Augstākās Tiesas tiesnesi) ir gatavi precīzi un profesionāli šādās sarežģītās lietās nošķirt graudus no pelavām, atšķirt prastu faktu falsifikāciju (moderni sakot – visa līmeņa “troļļošanu”) no patiešām nozīmīgiem faktiem? Ja atbilde uz šiem jautājumiem ir pozitīva, tad esošās sarežģītā situācija drīzāk valsts reputācijai dos tikai pozitīvu grūdienu.

Pārpublicēts no „Ventspilnieks.lv” Nr.9 (52) no 02.03.2018.g.