Par SIA “Latvijas Mobilais telefons” un SIA “Lattelecom” iespējamās apvienošanās atbilstības patērētāju interesēm izvērtēšanu

R-Ropazu6-01-13Kopš “Lattelecom” valdes iniciētā piedāvājuma apvienot SIA “Latvijas Mobilais telefons” (LMT) un SIA “Lattelecom” un tam sekojošā valdības aicinājuma Skandināvijas telekomunikāciju koncernam “TeliaSonera” izteikt formālu piedāvājumu attiecībā uz “Lattelecom” un LMT nākotni, “TeliaSonera” iesniedzis SIA LMT un SIA “Lattelecom” apvienošanas piedāvājumu un pieprasījis Latvijas valdībai līdz šī gada 22. janvārim sniegt atbildi uz koncerna izteikto piedāvājumu, kā arī paziņot par izvēlēto stratēģiju un vēlamo darījuma scenāriju un sākt pārrunas.

Biedrība “Par taisnīgumu un atklātību” uzskata, ka minēto tirgus dalībnieku apvienošanās ierobežos konkurenci telekomunikāciju sektorā un kaitēs patērētāju interesēm, jo apvienotais uzņēmums iegūs dominējošo stāvokli tirgū un līdz ar to arī iespēju diktēt telekomunikāciju pakalpojumu cenas.

“Lattelecom” jau ilgstoši ir dominējošā loma visos Latvijas fiksēto sakaru tirgos. Pēc apvienošanas ar LMT tam radīsies iespēja izmantot arī LMT infrastruktūru un elektronisko sakaru tīklus. Saskaņā ar publiskajā telpā izskanējušo Sadzīves pakalpojumu regulatora viedokli “Lattelecom” tirgus daļa fiksētās platjoslas piekļuves mazumtirdzniecības tirgū sastāda ap 55%, un līdz ar to šajā tirgū efektīvas konkurences nav. Savukārt LMT savu ievērojamo 4G tīkla pārklājumu pozicionē kā alternatīvu fiksētās platjoslas piekļuvei, kuru var lietot tās aizstāšanai. Apvienošanas rezultātā uzņēmums faktiski iegūs monopolu kā fiksētā, tā mobilā interneta pakalpojumu tirgū.

Jāņem arī vērā, ka pēc apvienošanās šāds telekomunikāciju uzņēmums spēs piedāvāt pakalpojumu, kādu nevarēs sniegt citi, mazāki tirgus dalībnieki – proti, vienotu paketi mobilo un fiksēto telefonu pakalpojumiem, kā arī televīzijas, datu pārraides un interneta nodrošināšanu. Rezultātā pārējie tirgus dalībnieki kļūs ievērojami mazāk konkurētspējīgi, un nav izslēgta pat to “izspiešana” no tirgus.

Dažādi eksperti publiski jau vairākkārt pauduši bažas, ka tā kā citi operatori nespēs piedāvāt līdzvērtīgu pakalpojumu apjomu un apvienotajam uzņēmumam nebūs jābaidās no klientu pāriešanas pie cita operatora, tam, izmantojot dominējošo stāvokli tirgū, ar laiku radīsies iespējas celt pakalpojumu cenas. Savukārt patērētāju iespēja izvēlēties citu operatoru būs ievērojami ierobežota – pirmkārt alternatīvas pakalpojumu paketes neesamības dēļ, otrkārt tādēļ, ka ļoti ticama ir mazo operatoru aiziešana no tirgus.

Biedrība “Par taisnīgumu un atklātību” lūgusi Konkurences padomi un Patērētāju tiesību aizsardzības centru izvērtēt “Lattelecom” valdes iniciētā procesa rezultātā “TeliaSonera” piedāvāto “Lattelecom” un “LMT” apvienošanas scenāriju atbilstību Konkurences likuma normām, Eiropas Savienības dibināšanas līguma 101. un 102. pantam, kā arī patērētāju interesēm un sniegt savu atzinumu.

Biedrības “Par taisnīgumu un atklātību” valdes loceklis Valerijs Markuns

Vismelnāko janvāra dienu atceroties

MERSSBENZ 159

   Kopš barikāžu dienām un OMON uzbrukuma Iekšlietu ministrijai pagājuši 25 gadi. Bet man, šo notikumu dalībniekam, 1991. gada 20. janvāris palicis atmiņā līdz vissīkājajām detaļām .

   Tolaik biju Bauskas rajona Iekšlietu pārvaldes milicijas seržants. Pa dienu darbā, bet vakarā novilku formas tērpu un, uzvilcis vissiltāko džemperi, braucu uz Rīgu pavadīt naktis kopā ar vīriem uz barikādēm Zaķusalā. No rīta atpakaļ uz Bausku. Milicija strādāja pastiprinātā režīmā un  mēs gaidījām trauksmes izsludināšanu. Trauksmi izsludināja 17. janvāra agrā rītā. No divsimts vīru lielā Bauskas milicijas kolektīva brīvprātīgi doties uz Rīgu, aizsargāt kādu no Latvijai stratēģiski svarīgajiem objektiem  pieteicās divdesmit , tostarp arī es.

   Mūs norīkoja Iekšlietu ministrijas apsardzē. Visapkārt bija barikādes, dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Sievas dalīja aizstāvjiem karstu tēju, pīrādziņus, sviestmaizes, nesa cigaretes.

  1. janvāra dežūra pagāja samērā mierīgi,bet 20. janvārī mums tika nolasīta Iekšlietu ministra pavēle Nr. 18 – par tiesībām lietot ieroci un šaut, ja tiek apdraudēts apsargājamais objekts vai cilvēku dzīvības. Vēl nespējām iedomāties, ka jau tās pašas dienas vakarā šīs  pavēles dotās tiesības būs jaizmanto, lai aizstāvētu uzticēto objektu, savu un savu biedru dzīvību.

   Visu dienu ik pa brīdim uz iekšlietu ministriju nāca dažādu valstu  filmēšanas grupas – japāņi, vācieši, amerikāņi, arī krievi. Neviens neticēja, ka varētu sākties šaušana. Vakarā man kopā ar Aļģi Simonaviču vajadzēja stāties savā postenī pie galvenās ieejas. Kad izgājām ārā, daži operatori vēlējās to nofilmēt. Pēkšņi iepretīm galvenajām durvīm parādījās OMON „bobiks” un smagā mašīna ar būdu restotiem logiem. Šāviens sekoja šāvienam, šāva arī no apstādījumiem un viesnīcas „Rīdzene” puses. Vēlāk uzzināju, ka pie zemē pakritušajiem operatoriem piegāja omonietis, pavēlēja izgaismot filmas un aizvākties. Pa to laiku mēs ar Simonaviču , īsām kārtām atšaudoties,  paspējām tikt  līdz Iekšlietu ministrijas ieejas durvīm, kad Simonaviču kājā ķēra lode. Palīgā piesteidzās Vladimirs Gomanovičs un mēs Aļģi ievilkām iekšā. Es steidzos aizslēgt durvis un aizcirst durvju aizbīdni , tad izvairoties no šāvienu kārtas kritu, nopietni savainojot kāju.

   Tomēr caur jumta lūku omonieši bija spējuši iekļūt ministrijas ēkā, un nu jau cīņa un apšaude turpinājās ēkas iekšpusē. Es joprojām kopā ar Vladimiru Gomanoviču atrados uz kāpņu platformas iepretīm ieejas durvīm un turpināju raidīt pa šāviņu kārtai uz ieejas durvju pusi, kamēr palika vairs dažas patronas. Vladimirs devās pa kāpnēm augšup, lai noskaidrotu, kas tur notiek. Neraugoties uz asajām sāpēm savainotajā kājā, devos uz dežuranta telpu. Arī šeit logi sašauti, ielido pa kādai lodei, bet pie sienas joprojām strādāja televizors. Latvijas televīzijas kanālā Ivars Godmanis mierīgā balsī stāsija, ka viss kārtībā. Man likās, ka jau mūžību šeit  norit kauja, bet faktiski laiks bija tik īss, ka ziņa par uzbrukumu Iekšlietu ministrijai vēl nebija līdz televīzijai nonākusi.

   Dežurants deva  rīkojumu izklīst pa ministrijas telpām. Es lēni kāpu augšā uz ceturto stāvu, kad kāds krievu valodā man pavēlēja  nomest ieroci, vai arī šaušot. Atbildēju, ka man beigušās patronas un tad ieraudzīju kāpņu laukumā zemē gulošo Vladimiru Gomanoviču. Lode bija trāpijusi tikai mazliet virs bruņuvestes – kaklā. Bet Vladimirs vēl bija dzīvs, lūdzu atļaut rīkoties, lai viņu glābtu. Saņēmu atbildi, ka par ievainotajiem varēšot rūpēties vēlāk. Ievainots  arī Jānis Jasevičs. Netālu stāvēja  arī atbruņotie baušķenieki Didzis Traumanis un Māris Kļaviņš, par laimi viņi nebija ievainoti. Apkārt skanēja omoniešu rupjās lamas, tie skrēja no vienas telpas uz otru, kaut kādas komandas, reti šāvieni…

   Beidzot omonieši deva atļauju savākt savus ievainotos, kauja bija beigusies. Ārpusē ap Iekšlietu ministriju satraukts ļaužu pūlis nebija pierunājams palaist cauri ātrās palīdzības mašīnu, jo cilvēki ,kliegdami „kaut jūs nosprāgtu” uzskatīja, ka palīdzība jāsniedz omoniešiem. Beidzot palīdzība tomēr  nokļuva līdz Gomanovičam, un iecēla viņu mašīnā, bet es devos atpakaļ omoniešu ieņemtajā ministrijas ēkā pakaļ sašautajam Simanovičam. Vēl tagad nespēju saprast, kā man izdevās, neskatoties uz savu savainoto kāju, iznest ārā par sevi krietni smagāko Simonaviču. Laikam taču dzīvē ir tādas situācijas, kad cilvēks var visu.

   Omonieši mūs palaida vaļā norādot, lai dodamies Brīvības pieminekļa virzienā. Tā nu es, ik pa brīdim krītot zemē, lai izvairītos no joprojām nezin no kurienes raidītām lodēm, pusapdullis, savainotu kāju pametu vietu, kur norisinājās vienīgā reālā kauja cīņā par Latvijas neatkarību.

   Pēc tam sekoja hospitālis, ievainotās kājas operācija…

   Bet, lai cik gadu arī nepaietu no tām vismelnākajām mana mūža dienām, nepāriet sāpes par cilvēkiem, kas tajā dienā aizgāja uz neatgriešanos – par Vladimiru Gomanoviču, viņam palīdzība nāca par vēlu, par Bastejkalnā apšaudes laikā dzīvību zaudējušiem kinooperatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, par milicijas darbinieku Sergeju Konoņenko un skolnieku Ediju Riekstiņu…

   Par šo dienu notikumiem jāatgādina vēl un vēl, jāstāsta jauniešiem, lai uzzin tie, kas bija mazi bērni, vai pat vēl  nebija dzimuši, lai atceras to dienu dalībnieki.

Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”

Valdes loceklis                                                   Valerijs Markuns