Biedrība „Par taisnīgumu un atklātību” saņēmusi informāciju par kārtējo reiderisma izpausmi. Šoreiz, pamatojoties uz tiesas spriedumu par kopīpašuma izbeigšanu un īpašuma pārdošanu izsolē, pārdošanas rezultātā iegūto naudu sadalot kopīpašnieku starpā proporcionāli katram piederošās domājamās daļas lielumam, visnotaļ iespaidīgu summu cer saņemt kāda kundze, kura nesen īpašumtiesības uz pusi no kopīpašuma ieguvusi visai apšaubamā ceļā. Pārējiem četriem kopīpašniekiem, kas šajā namā dzīvo jau daudzus gadu desmitus un ieguldījuši tā uzturēšanā un labiekārtošanā ievērojamus līdzekļus, atliks samierināties ar tādu atlikušās izsolē iegūtās summas daļu, par kuru jaunu apdzīvojamo platību iegādāties nav reāli. Faktiski šie cilvēki tiks vienkārši izlikti uz ielas.
Protams, ar šādu LR Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas spriedumu cilvēki nav mierā un tiek gatavota kasācijas sūdzība. Ņemot vērā, ka tiesvedība turpinās, savās tiesībās aizskartie iedzīvotāji ar sūdzību griezušies arī Latvijas Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamentā, atturējāmies nosaukt kopīpašuma adresi un lietā iesaistīto personu vārdus.
Īsumā lietas apstākļi ir sekojoši
- ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma kopīpašnieki (viņu pēcinieki, ģimenes locekļi), savu īpašuma daļu kopīpašumā ir ieguvuši no Latvijas valsts VAS ”Valsts nekustamā īpašuma aģentūra”, personā, kad ticis noslēgts pirkuma līgums, izmantojot Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumā noteiktās tiesības nopirkt izsolē no valsts par privatizācijas sertifikātiem nekustamā īpašuma daļas atbilstoši viņu īrēto dzīvokļu platībai. Tātad kopīpašums ir izveidots nevis pēc privātas gribas, bet uz likuma pamata, un ½ domājamās daļas kopīpašnieki, iegūstot savā īpašumā šo kopīpašuma daļu ir bijuši pārliecināti par to, ka no dzīvojamo telpu īrniekiem, kļūstot par īpašniekiem viņu un viņu ģimenes locekļu īpašumtiesības uz viņu vienīgo mājokli aizsargā valsts.
- Iegūstot īpašumā īrēto dzīvojamo platību, kopīpašnieku vienīgais mērķis ir bijis kļūt par sava dzīvokļa īpašnieku, tādejādi pilnībā realizējot savas īpašumtiesības, kas ietver arī pienākumu rūpēties par īpašumu, ko viņi līdz šim ir arī darījuši. Līdz ar to kopīpašnieki atbilstoši tiesiskās paļāvības principam, uzskata, ka viņu tiesības valdīt un lietot kopīpašuma daļu, uz kuru viņu īpašumtiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā, ir saistītas ar konkrētu dzīvojamo platību kopīpašumā. Savukārt kopīpašniekam – A. J., kurš savas īpašumtiesības uz kopīpašuma daļu nav ieguvis uz likuma, bet civiltiesisku darījumu- dāvinājuma un pēc tam pirkuma līguma pamata, pastāvēja iespēja pie darījumu slēgšanas pieaicināt kopīpašniekus un vienoties par lietošanas kārtību kopīpašumā, tādejādi respektējot nekustamā īpašuma sociālo funkciju un kopīpašnieku kopīgās intereses. Kopīpašnieks A.J., kaut arī tam pieder puse no kopīpašuma, nekad nav piedalījies tā apsaimniekošanā ,labiekārtošanā un uzturēšanā.
- Līdz tiesas sprieduma saņemšanai kopīpašniekiem bija pamats uzskatīt, ka īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu, aizsargā valsts ar tiesību normu sistēmu, respektējot īpašnieka gribu, kā iegūstot īpašumtiesības, tā arī tās izbeidzot tās. Kopīpašniekiem bija pamats uzskatīt, ka viņus aizsargā gan normatīvajā regulējumā nostiprinātais nekustamā īpašuma piederības princips, gan Latvijas Republikas Satversmes 105.pants, kas savukārt aizsargā vienu no galvenajām cilvēka pamattiesībām. Bet tā kā tiesa ir lēmusi, ka apmierināma viena kopīpašnieka prasība par kopīpašuma izbeigšanu, pārdodot visu nekustamo īpašumu izsolē, ignorējot pārējo kopīpašnieku ar Satversmi aizsargātās īpašuma tiesības, tad tiek grauta paļāvība uz samērīguma principa ievērošanu, kuru par būtisku cilvēktiesību aizsardzības kontekstā ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tiek grauta ticība demokrātiskas valsts pamatprincipiem.
Kopīpašnieki pamatoti uzskata, ka ar šādu tiesas spriedumu tiek apdraudētas tiesiskas valsts pamatvērtības, tiek atbalstīta visatļautība, burta kalpība, reiderisms. Šāds tiesas spriedums neatbilst izpratnei par taisnīgumu,.
- Kopīpašnieki uzskata, ka Civillikuma 1055.panta kontekstā nav viennozīmīgi vērtējams fakts, ka tiesvedības laikā A. J. sev piederošo ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma, slēdzot divus darījumus, dāvinājuma un pēc tam pārdošanas līgumus, ir atsavinājis citai personai, kuru tiesa 2009.gada 17.martā ir atzinusi par A. J. tiesību pārņēmēju.
- Šie līgumi būtu atzīstami par spēkā neesošiem, pamatojoties uz Civillikuma 1415.pantu, jo cita starpā ir vērsti uz kopīpašnieku likumīgo pirmpirkuma tiesību apiešanu, īpašuma sociālās funkcijas mazināšanu, kopīpašnieku interešu kopuma ignorēšanu. Un tā kā prettiesiski nodibinātas saistības nevar radīt paliekošas tiesiskās sekas, tad arī izvērtējama pirkuma līguma, kas noslēgts 2008.gada 9.decembrī, spēkā esamība.
- Kopīpašnieki pamatoti uzskata, ka tiesas konstatējums, ka – nav būtiskas nozīmes apstāklim, kādā apmērā katrs no kopīpašniekiem ir piedalījies kopīpašuma uzturēšanā un apsaimniekošanā, grauj un degradē sabiedrības izpratni par to cik lielā mērā īpašnieks pats ir atbildīgs par savu īpašumu neatkarīgi no tā vai viņš ir tā valdītājs.
Atliek vien cerēt, ka LR Ģenerālprokuratūra noprotestēs minēto tiesas spriedumu kā likumam neatbilstošu. Pretējā gadījumā, ja stāsies spēkā tiesas spriedums par piespiedu izsoli, tas radīs precedentu šādai kopīpašumu dalīšanas formai, faktiski akceptējot vēl vienu reiderisma paveidu!
Turpināsim sekot lietas virzībai un informēsim mūsu lasītājus.
Pateicamies Mag. Iur Barbai Girgensonei par saturīgu analīzi no tiesiskuma viedokļa.
Biedrības „Par taisnīgumu un atklātību”
Valdes priekšsēdētāja Astrīda Babāne